Translate

otrdiena, 2013. gada 5. novembris

1.15.10. Mājas lopi

R.Tabīne, vispārīgi Latgalē

Dievs, staigādams pa pasauli, piegāja pie upes un nevarēja pāri tikt. Tepat upes malā ganījās zirgs. Dievs lūdza, lai zirgs pārnes to uz otru upes krastu, bet zirgs atteicis: „Ej pats, pa to laiku es varu paēst.”
„Labi!” teica Dievs, „tu vari visu dzīvi atpūsties; muša tev nedos tev mierīgi ēst.”
Nu Dievs gāja pie vērša, un vērsis tūlīt pielieca savu muguru, lai Dievs varētu apsēsties, un pārnesa viņu uz otru krastu. Un tāpēc vērsis paēdis var mierīgi atpūsties, bet zirgam nekad nav miera. Ganībās muša nedod mierīgi paēst un pēc ganībām cilvēks darbā dzen.


Piezīme. Šī pasaka ir tulkota arī poļu valodā 1891.gadā Krakovā.

1.15.9. Mājas lopi

P.Šmits Raunā


Viens vecs vīriņš reiz gribēja pār upi pārcelties un lūdzis zirgu, kas upmalā ēdis zāli, lai viņu pārnesot. Zirgs atbildējis: „Man nav vaļas, man jāēd.” Vīriņš, kas bijis pats Dievs, sacījis: „Tad tev arī nekad nebūs vaļas paēst.” Turpat bijis arī viens vērsis, un Dievs tad lūdzis to, lai pārnesot. Vērsis paklausījis un pārnesis Dievu pār upi. Dievs sacījis: „ Par to, ka tu paklausīji, tu varēsi vienādi mierīgi ēst zāli, un tev nebūs nekāds darbs jāstrādā.” No tā laika zirgam nekad nav vaļas paēst, bet vēršam nav jādara nekādi darbi.

otrdiena, 2013. gada 18. jūnijs

1.15.8. Mājas lopi

Ētmanis Kazdangā, Brīvzemnieka kr.


Pirmo ziemas svētku naktī kūts augšā var dzirdēt, ko lopi runā. Viens saimnieks tai naktī uzsūta savu puisi, lai noklausās lopu sarunā. Puisis dzird, ka visi lopi sūdzas par nelāgu barību (jo saimnieks bij sīkstulis); bet it sevišķi divi vērši, kam rudzu salmi vien doti, guģējas: „Labi, ka pa visu salmi kaudzi vēl divi pūri graudu sameklēsim, citādi jau gan badā nonīktum.” Sīkstais saimnieks, to no puiša padzirdējis, liek salmus otrreiz kult un patiesi atron divi pūri graudu. Bet vērši salmu barību vien neizcieta – nosprāga un puisis atkal, kas klausījies – nomira.

1.15.7. Mājas lopi

Skolnieks P. Mūrēns Nīcā, K.Lielozola kr.


Pirmo ziemas svētku dienā viens saimnieks gājis klausīties, kā viņa zirgi runā. Kad viņš bija piegājis pie staļļa, tad zirgi arī sāka runāt, kā kuram gājis. Pirmais zirgs saka: „Man gāja ļoti slikti; saimnieks mani dikti sita.” Otrs teica: „Kādas laimes novēlēsim saimniekam?” Trešais sacīja: „Lai viņš labāk nomirst nekā mūs moka!” Un saimnieks otrā dienā nomira un zirgi dabūja viņu vilkt uz kapsētu.

1.15.6. Mājas lopi

H.Skujiņa no 67 g.v. Rauzas pag. Lielkļavaisu mājas saimnieka Pētera Brikmaņa

Vienu vakaru gailis sācis neganti vistu kult. Vista prasīsi gaiļam, kāpēc šo gailis kuļot. Nu gailis sacīš pretī: kā, vai ta šī nedzirdot, kā zirgi runājot, ka saimnīca liekot saimnieku kapā! Nu vista ar sākusi klausīties, ko zirgi spriež: „Saimniekam rīt jāmirst!” – sacīš viens zirgs.
„Jā,” sacīš otris zirgs, „re’, kā mūsu labo saimnieku ieliks saimnīca kapā! Nu mums ar vais neies tik labi vai’!”
„Jā, bet kas ta vedīs saimnieku uz bedri?” prasīš pirmais zirgs.
Otrais nu sacīš pretī: „Nu, tu jau esi vecākais, tev jau vie būs jāaizved!”

Tā ar noticies, kā zirgi runāši. Rītīnā saimnieks nomiris, ja šim bīsi varēn nikna saimnīca un šo likusi pavisam pie gala.

1.15.5. Mājas lopi

H.Skujiņa no 67 g.v. Pētera Antēna Smiltenē

Reiz Jaunā gada naktī tāpat noticies. Saimnieks aizgāš uz stalli un palīdis pasilē. Viņš gribēš zināt, ko zirgi runās. Kā ta, Kā pienākusi pusnakts, tā Laucis (zirgs) nopūties. Saimnieks tūlītan prasīš: „Nu, Laucīt’, ko tu pūt?”

Nu Laucis sācis runāt un izstāstīš, ka šim (saimniekam) būšot beigas. Tā ar noticies, saimnieks tai pašā gadā vēl bīš pagalam.

svētdiena, 2013. gada 3. februāris

1.15.4. Mājas lopi


H.Skujiņa no 67 g.v. Pētera Antēna Smiltenē

Jauna gada naktī, taisni pulkstens divpadsmitos, zirgi runājot. Ja nu kāds cilvēks gribot zināt, kā šim nākamībā klāsies, ta tam jāejot, jāpalienot pasilē un jāgaidot, ka zirgi sākšot runāties. Kad pienākot pusnakts, tā zirgi nopūšoties. Ta nu tūlitan vaigot prasīt: „Nu bērīti (vai salnīti, vai ar pasaukt zirga vārdu), ko tu tā pūt?”
Ta zirgs sākšot stāstīt, kas prasītājam nākamībā būšot. Ja nu zirgs to nakti nenopūšoties, ta cilvēkam, kas pasilē esot, būšot nākamībā liela laime.

ceturtdiena, 2013. gada 31. janvāris

1.15.3. Mājas lopi


A.Lerchis-Puškaitis Džūkstē

Vecos laikos lopi mācējuši sarunāties. Kādam saimniekam bijis lemts šo valodu trīs reizes noklausīties. Pirmo reizi tas noklausījies pavasarī, ko govs ar vepri runājuši. No rīta, lopus laizot, vepris lepni izlēcis no aizgalda un uzsaucis: „Saimnieks, ubags, atver vārtus!” Vakarā, lopus mājā dzenot, govs teikusi: „Iesim mājā, stilbosim ātri! Rītu būs jaukāka dieniņa, lielāka zālīte!”
Otrreiz saimnieks noklausījies rudenī, ko atkal tie paši runājuši. Vepris vilcis gari, bēdīgi: „Es nīkšu! Es nīkšu!”, bet govs tik ēdusi, sacīdama: „Ēdīsim, ēdīsim, kas zina, kāda dieniņa rītu būs? Vai tiksim vairs laukā?”
Trešo reizi saimnieks noklausījies zirgu sarunā. Tas bijis ziemu. Viņš klusu ielīdis zirgu stallī un klausījies. Viens zirgs teicis: „Te viens slepeni klausās!” Otrs zirgs atbildējis: „Lai papriecājas, lai, beidzamo reizi, parīt tikpat vilksim viņu uz kapsētu!”
Un tā arī bijis: no rīta saimnieks nomiris un trešajā dienā zirgi vilkuši viņu uz kapiem.

trešdiena, 2013. gada 30. janvāris

1.15.2. Mājas lopi


Kleinhofa Fricis Naudītē

Puisis bija dzirdējis, ka jauna gada naktī visi lopi runājot, Viņš arī gribēja dzirdēt, ko šie triec, un uzlīda uz kūts augšu. Ap pusnakti sāka lopi runāt, tikai vērsis un zirgs neteica neviena vārda. Citi lopi nu prasīja, kāpēc viņi nerunājot. Zirgs atteica: „Puisis, kas tur klausās, mirs un man būs jāved uz kapiem, tāpēc es nerunāju.” Vērsis teica: „Ko lai es runāju, man tādas bēdas: mani kaus uz viņa bērēm.” Puisim pārgāja auksti vien pa kauliem un viņš kāpa žigli zemē; bet tumsā iedams, uzskrēja uz dakšām un nodūrās. Vērsi kāva uz bērēm un zirgam vajadzēja puisi uz kapiem vilkt.

Piezīme. Līdzīgas teikas ir vēl uzrakstījuši Freimaņu Jānis Kr. Bērzeniekos, Kalniņu Jēkabs Ozolniekos (Paulsgnade) un Fr. Krūmiņš Liepupes apr. Pernigeles pag. Arī Raunā ir tāda teika dzirdēta. Par runājamo laiko vēl tiek minēta Ziemas svētku un Jāņa nakts.

otrdiena, 2013. gada 22. janvāris

1.15.1. Mājas lopi


Skolniece M.Jansone no 76 g.v. L.Lagzdiņas Tukuma apr. Pļaviņu pag. Teikas par Dievu

Senos vecos laikos visi kustoņi runājuši. Bet viņu sarunas nepatika cilvēkiem. Kustoņi sagāja visi kopā un norunāja, kuram cilvēkam klausīt un kuram neklausīt. Tai laikā arī dzīvojis viens zemnieks, kas lopus briesmīgi mocījis. Lopi visi sarunājuši un aizbēguši no tā. Suņi palikuši ļoti bailīgi un blandījušies pa mežiem kā vilki. Vienu dienu tas zemnieks braucis pirkt jaunus lopus. Viņam bijis jābrauc caur mežu. Viņš bijis sapircis daudz govju, aitu un zirgu. Braucot caur mežu, viņa bijušie lopi sarunājuši, nobadījuši un saplosījuši savu saimnieku.
Dievs palicis ļoti dusmīgs un atņēmis lopiem valodu. Vēl tikai Jāņu naktī var daži lopi sarunāties.

pirmdiena, 2013. gada 21. janvāris

1.14.2. Ūdens plūdi


R.Tabīne Kapiņu pag.. Teikas par Dievu

Cilvēkiem uznāca lieli ūdensplūdi. Viņi nezināja vairs, kur glābties. Kāpa uz jumtiem, koku virsotnēs, augstos kalnos, viss par velti. Ūdens kā apreibis dzinās pakaļ un slīcināja. Cilvēki domāja: kur gan Dievs būs palicis, ka neglābj viņus no ūdens. Un Dievs ar saviem eņģeļiem grauza riekstus. Te viens eņģelītis iesaucās: „Cilvēki slīkst!” Dievs veras, ka ūdens pārplūdis pār visiem augstiem kalniem, cilvēki apslīkusi. Palicis tik viens vīrietis koka virsotnē. Dievs mudri nosvieda viņam lielo rieksta čaulu. Cilvēks iekāpa čaulā un ilgi peldēja pa ūdens virsu. Čaulā bija palicis puskodola. Ar to viņš barojās. Čaula nesa, nesa viņu pa ūdens virsu, atnesa uz liela klajuma. Pa to klajumu tecēja liela upe, pa ūdens krastiem  upes krastiem auga kupli koki, zaļoja labība, bet nebija neviena cilvēka, visi bija apslīkuši. Čaula iepeldēja upē. Cilvēks izkāpa no čaulas, pavērās visapkārt un lūdza, ka Dievs atdotu viņam šo zemi.
Un Dievs viņam sacīja: „Šitā zeme ir tukša. Ko tu viens te darīsi?” Tad cilvēks lūdza, ka Dievs dotu viņam draugus. Dievs pasacīja: „Kad tev nepatīk dzīvot vienam, meklē pats sev draugu. Meža vidū ir veca sieksta. Cik reizes pārlīdīsi pār to siekstu, tik tev būs dēlu un meitu.”
Cilvēks paklausīja, gāja uz mežu, uzmeklēja veco siekstu un sāka caur viņu ložņāt. Kā pārlien, tā skaists pārītis nostājas pret viņu, kā pārlien, tā pārītis. Tā viņš līda daudz reižu. Beigās Dievs viņam sacīja: „Gan!” Un cilvēks vairs nelīda. Pavēries uz jauniem pāriem, viņš domāja: „Redz’, cik drīzi un lēti dabūju sev līdzcilvēkus! Gan tas Dievs ir gudrs padomu devējs.” Un Dievam par godu visus jaunos nosauca par lēšu cilti.
No tām lēšu ciltīm ceļas tagadējie leiši un latvieši.

1.14.1. Ūdens plūdi


Tarzieru Kārlis Druvienā

Vecos laikos ļaudis bijuši lieli un stipri, tāpēc Dievu nemaz nebijušies, un tad Dievs par to uzsūtījis lielos palus. Ūdens kāpis tik augstu, ka viņi gandrīz sniegušies pie debesīm. Kad pali nākuši, tad Dieviņš vēl sēdējis debesīs pie loga un ēdis olas. Viens cilvēku pāris vien vēl atlicis labs un to negribējās līdzi noslīcināt, tāpēc tiem piemetis vienu olas čaulu un šie tur iekāpuši un, un saņēmuši visādus putnus, zvērus, braukuši bez bēdas pa ūdeni. Bet viens kalējs no milzu vīriem pieķēries pie čaulmalas malas un tā izglābies līdzi. Kad pali nostājušies, tad tas paņēmis savu lielo āmuru un nokalis dzelzs vāli. Kad uzkāpis lielā kalnā, tad varējis jau aizsniegt pašas debesis. Pa priekšu apgūlies atpūsties. Kāds mednieks dzinis zaķi un ar visiem suņiem iedevies – zaķam pakaļ milža kalēja ausī. Visu dienu dzinis un zaķa nepanācis, griezies atpakaļ. Milžu kalējs domājis, ka utis pa ausi tekājot, uztrūcies un sācis galvu ies sukāt, utis arī birušas kā spaļi. Bet kas tās par utīm? Tīri lāči un vilki. Izsukājies, gribējis atkal apgulties, bet iegribējies ēst. Ņēmis vienu ganību meža vēršu uz reizes. Mednieki par to saskaitušies, aizdedzinājuši šam svārkus. Šis iekāpis jūrā un uguni apdzēsis. Bet tad saskaities. Uzskrējis vienā kalnā, izsitis debesim logu un gribējis kāpt iekšā, bet Pērkons pateicis: Tā nu gan lai nedarot! Šis vilcis Pērkonam ar savu dzelzs vāli tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien un sācis kāpt. Pērkons paņēmis bijstaragu un spēris šam tā pa galvu, ka augšpēdus iekritis ellē.

Piezīme. Tarzieris gan nav uzticams tradīciju vācējs un arī šī teika ir bez šaubām tīši izpušķota. Negribas tomēr apgalvot, ka teika būtu viltota.