P.M.Lodziņš Sērpilī
Kad Dievs visu dzīvu
radību bija beidzis radīt, tad daudzi nāca apvaicāties pie viņa: cik ilgi būšot
savus maziņos auklēt? Nu vecais Tēvs darījis īsi: saaicinājis visus dzīvniekus
pie vienas mājas un teicis: lai metot ikkurš savu bērnu pār šo mājas jumtu.
Visi dzīvnieki tūliņ tā darījuši un kurš vien savu bērnu pārmetis, tam tūdaļ
bērns staigājis, tikai cilvēks nemetis – tas lutinādams žēlojis savu bērnu:
būšot sviedienā nosisties, par kropli palikt – nelaidis ne par ko no klēpja
ārā. Lūk, tādēļ vēl šodien cilvēku bērni trīs gadi klēpī auklējami.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru