Zaļo kalnu Jānis Rāmuļos.
Vecos laikos rudziem augušas
ļoti garas vārpas, tā kā salmu nemaz nebijis: no augšas līdz zemei bijusi viena
pati vārpa. Tad ļaudis par to kurnējuši, ka nemaz nedabūjot salmu lopiem,
jumtiem un citām vajadzībām. Dievs par kurnētājiem sadusmojies un nu nākamos
gados auguši salmi vien, vārpu nemaz. Tad suns lūdzis Dievu, lai jel audzējot
vārpas, ja ne lielākas, tad vismaz tādas, kā šā astes gals. Dievs suņa lūgumu
paklausījis: audzējis vārpas tikai suņa astes gala lielumā. No tā laika
cilvēkiem ar tādām vārpām vien jāpārtiek. Bet veci ļaudis saka: šīs vārpas esot
suņa daļa, tāpēc suņam nekad nedrīkstot maizes liegt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru