1.2.8. Cilvēka radīšana

E.Sestule Bērzaunē. Teikas par Dievu.

Agrāk esot visi jājuši, vai vīrieši, vai sievietes. Tāpat arī tautu meitas varējušas bildināt savu uzdomāto. Reiz agrā svētdienas rītā gribējusi jāt precībās viena bajāra meita viena pati. Apseglojusi baltu zirgu, pati uzģērbusies ļoti grezni un jājusi ļoti ātri. Nav nekā ievērojusi, kas ir uz ceļa. Te vienā vietā ceļā sēdējis vecs vīriņš. Bajāra meita dzinusi to nost, bet tas negājis un nevarējis noiet, jo bijis ļoti vājš. Bajāra meita nav vis jājusi apkārt, bet jājusi viņam pāri. Tas vīriņš bijis Dievs. Par tādu meitas nekaunību viņš nosadījis, ka vairs neviena nedrīkst jāt precībās.

No tās reizes var bildināt tikai tautu dēls.

Piezīme. Tādu pašu teiku ir vēl iesūtījusi V.Biļķene no Doles pag.

1.2.7. Cilvēka radīšana

A.Medne no 49 g.v. A.Studentes, Madonas apr. Paškules pag. Teikas par Dievu.

Senāk cilvēki bijuši saauguši ar mugurām kopā. Tā viņiem bijis dikti grūti. Tad Dieviņš pāršķīris uz pusēm. Un tā tagad vienmēr vienai pusei otra jāmeklē. Ja atrod, dzīvo labi un laimīgi, ja ne – tad nekā.

1.2.6. Cilvēka radīšana

Skolnieks A.Ciķelis Rencēnu pamatskolā. Teikas par Dievu.

Kad Dievs bija radījis debesi, zemi, Ādamu un Ievu, tad viņš redzēja, ka vēl nepietiek cilvēku. Dievs paņēma sieku ābolu, pārgrieza katru uz pusēm un tos izkaisīja pa zemi, pārvērzdams par cilvēkiem un teikdams, lai katrs meklē otru pusi viena ābola, dzīvo saticīgi, bet tie, kas nav no viena ābola, strīdas un plēšas.

1.2.5. Cilvēka radīšana

P.Šmits no P.Zeltiņas Tomē.

Dievs debesīs griezis ābolus uz pusēm un metis tos zemē, lai ļaudis tos saņem, un atkal pa pāriem šīs puses salikdami , lai dzīvotu pa pāriem kopā. Kuri nu salikuši īstās ābolu puses kopā un paši apprecējušies, tie dzīvojuši visu mūžu laimīgi. Kuri turpretī sagājuši kopā ar dažādām ābolu pusēm, tie mūžu dzīvojuši nesaticīgi. Tā tas palicis līdz mūsu dienām.

1.2.4. Cilvēka radīšana

H.Bukums Valmieras apr. Teikas par Dievu.

Kad Dievs izņēma Ādamam ribu un to nolika zemē, kamēr aizšuj robu Ādama sānos tikmēr Velns piesteidzas un paķer ribu un aizskrien. Dievs dzinies pakaļ un notvēris Velnu pie astes un to izrāvis, bet Velns ar ribu aizskrējis. Dievs apskatījis asti – nekas, gluži labs lietas koks, un no tās iztaisījis Ievu. Tādēļ arī sievietes esot vairāk pļāpīgas un viltīgas, kā jau no tāda ļauna materiāla.

Piezīme. Folkloras krātuvei ir vēl piesūtīti astoņi varianti no dažādiem apgabaliem.

1.2.3. Cilvēka radīšana

A.Leimane no 78 g. v. J.Leimaņa Mārsnēnu pag.

Dievs izņēmis Ādamam vienu ribu un gribējis taisīt no šīs ribas sievieti, bet suns ribu nozadzis. Dievs dzinies suņam pakaļ un saķēris to pie astes gala. Astes gals notrūcis, un suns aizbēdzis. Nu Dievs sievieti iztaisījis no suņam norautā astes gala. Norautā astes gala vietā suņam uzaugušas baltas spalvas. Tāpēc arī vēl šodien visiem suņiem astes galā ir, ja ne vairāk, tad dažas baltas spalvas.

1.2.2. Cilvēka radīšana

P.Šmits Raunā.

Kad Dievs izņēmis Ādamam vienu ribu no sāniem un gribējis no tās Ievu radīt, tad pieskrējis viens suns, izrāvis to ribu un bēdzis projām. Dievs gan dzinies sunim pakaļ, bet ribas tomēr nedabūjis. Viņš nu noķēris suni pie astes, bet suns izrāvies, atstādams asti Dieva rokā. Tā tad Dievs nu esot radījis Ievu no suņa astes. Tā kā suņa spalvās labprāt uzturas blusas, tādēļ nu arī sievietēm esot vairāk blusu nekā vīriešiem.

Piezīme. Tā ir veca teika, kas labi pazīstama pie slāvu tautām, rumāņiem, ungāriem un dažiem viņu kaimiņiem. Suņa vietā vispirms esot bijis Velns, tad arī čūska un pērtiķis.