1.15.10. Mājas lopi

R.Tabīne, vispārīgi Latgalē

Dievs, staigādams pa pasauli, piegāja pie upes un nevarēja pāri tikt. Tepat upes malā ganījās zirgs. Dievs lūdza, lai zirgs pārnes to uz otru upes krastu, bet zirgs atteicis: „Ej pats, pa to laiku es varu paēst.”

„Labi!” teica Dievs, „tu vari visu dzīvi atpūsties; muša tev nedos tev mierīgi ēst.”

Nu Dievs gāja pie vērša, un vērsis tūlīt pielieca savu muguru, lai Dievs varētu apsēsties, un pārnesa viņu uz otru krastu. Un tāpēc vērsis paēdis var mierīgi atpūsties, bet zirgam nekad nav miera. Ganībās muša nedod mierīgi paēst un pēc ganībām cilvēks darbā dzen.

Piezīme. Šī pasaka ir tulkota arī poļu valodā 1891.gadā Krakovā.

1.15.9. Mājas lopi

P.Šmits Raunā

Viens vecs vīriņš reiz gribēja pār upi pārcelties un lūdzis zirgu, kas upmalā ēdis zāli, lai viņu pārnesot. Zirgs atbildējis: „Man nav vaļas, man jāēd.” Vīriņš, kas bijis pats Dievs, sacījis: „Tad tev arī nekad nebūs vaļas paēst.” Turpat bijis arī viens vērsis, un Dievs tad lūdzis to, lai pārnesot. Vērsis paklausījis un pārnesis Dievu pār upi. Dievs sacījis: „ Par to, ka tu paklausīji, tu varēsi vienādi mierīgi ēst zāli, un tev nebūs nekāds darbs jāstrādā.” No tā laika zirgam nekad nav vaļas paēst, bet vēršam nav jādara nekādi darbi.

1.15.8. Mājas lopi

Ētmanis Kazdangā, Brīvzemnieka kr.

Pirmo ziemas svētku naktī kūts augšā var dzirdēt, ko lopi runā. Viens saimnieks tai naktī uzsūta savu puisi, lai noklausās lopu sarunā. Puisis dzird, ka visi lopi sūdzas par nelāgu barību (jo saimnieks bij sīkstulis); bet it sevišķi divi vērši, kam rudzu salmi vien doti, guģējas: „Labi, ka pa visu salmi kaudzi vēl divi pūri graudu sameklēsim, citādi jau gan badā nonīktum.” Sīkstais saimnieks, to no puiša padzirdējis, liek salmus otrreiz kult un patiesi atron divi pūri graudu. Bet vērši salmu barību vien neizcieta – nosprāga un puisis atkal, kas klausījies – nomira.

1.15.7. Mājas lopi

Skolnieks P. Mūrēns Nīcā, K.Lielozola kr.

Pirmo ziemas svētku dienā viens saimnieks gājis klausīties, kā viņa zirgi runā. Kad viņš bija piegājis pie staļļa, tad zirgi arī sāka runāt, kā kuram gājis. Pirmais zirgs saka: „Man gāja ļoti slikti; saimnieks mani dikti sita.” Otrs teica: „Kādas laimes novēlēsim saimniekam?” Trešais sacīja: „Lai viņš labāk nomirst nekā mūs moka!” Un saimnieks otrā dienā nomira un zirgi dabūja viņu vilkt uz kapsētu.

1.15.6. Mājas lopi

H.Skujiņa no 67 g.v. Rauzas pag. Lielkļavaisu mājas saimnieka Pētera Brikmaņa

Vienu vakaru gailis sācis neganti vistu kult. Vista prasīsi gaiļam, kāpēc šo gailis kuļot. Nu gailis sacīš pretī: kā, vai ta šī nedzirdot, kā zirgi runājot, ka saimnīca liekot saimnieku kapā! Nu vista ar sākusi klausīties, ko zirgi spriež: „Saimniekam rīt jāmirst!” – sacīš viens zirgs.

„Jā,” sacīš otris zirgs, „re’, kā mūsu labo saimnieku ieliks saimnīca kapā! Nu mums ar vais neies tik labi vai’!”

„Jā, bet kas ta vedīs saimnieku uz bedri?” prasīš pirmais zirgs.

Otrais nu sacīš pretī: „Nu, tu jau esi vecākais, tev jau vie būs jāaizved!”

Tā ar noticies, kā zirgi runāši. Rītīnā saimnieks nomiris, ja šim bīsi varēn nikna saimnīca un šo likusi pavisam pie gala.

1.15.5. Mājas lopi

H.Skujiņa no 67 g.v. Pētera Antēna Smiltenē

Reiz Jaunā gada naktī tāpat noticies. Saimnieks aizgāš uz stalli un palīdis pasilē. Viņš gribēš zināt, ko zirgi runās. Kā ta, Kā pienākusi pusnakts, tā Laucis (zirgs) nopūties. Saimnieks tūlītan prasīš: „Nu, Laucīt’, ko tu pūt?”

Nu Laucis sācis runāt un izstāstīš, ka šim (saimniekam) būšot beigas. Tā ar noticies, saimnieks tai pašā gadā vēl bīš pagalam.

1.15.4. Mājas lopi

H.Skujiņa no 67 g.v. Pētera Antēna Smiltenē

Jauna gada naktī, taisni pulkstens divpadsmitos, zirgi runājot. Ja nu kāds cilvēks gribot zināt, kā šim nākamībā klāsies, ta tam jāejot, jāpalienot pasilē un jāgaidot, ka zirgi sākšot runāties. Kad pienākot pusnakts, tā zirgi nopūšoties. Ta nu tūlitan vaigot prasīt: „Nu bērīti (vai salnīti, vai ar pasaukt zirga vārdu), ko tu tā pūt?”

Ta zirgs sākšot stāstīt, kas prasītājam nākamībā būšot. Ja nu zirgs to nakti nenopūšoties, ta cilvēkam, kas pasilē esot, būšot nākamībā liela laime.