Translate

ceturtdiena, 2013. gada 31. janvāris

1.15.3. Mājas lopi


A.Lerchis-Puškaitis Džūkstē

Vecos laikos lopi mācējuši sarunāties. Kādam saimniekam bijis lemts šo valodu trīs reizes noklausīties. Pirmo reizi tas noklausījies pavasarī, ko govs ar vepri runājuši. No rīta, lopus laizot, vepris lepni izlēcis no aizgalda un uzsaucis: „Saimnieks, ubags, atver vārtus!” Vakarā, lopus mājā dzenot, govs teikusi: „Iesim mājā, stilbosim ātri! Rītu būs jaukāka dieniņa, lielāka zālīte!”
Otrreiz saimnieks noklausījies rudenī, ko atkal tie paši runājuši. Vepris vilcis gari, bēdīgi: „Es nīkšu! Es nīkšu!”, bet govs tik ēdusi, sacīdama: „Ēdīsim, ēdīsim, kas zina, kāda dieniņa rītu būs? Vai tiksim vairs laukā?”
Trešo reizi saimnieks noklausījies zirgu sarunā. Tas bijis ziemu. Viņš klusu ielīdis zirgu stallī un klausījies. Viens zirgs teicis: „Te viens slepeni klausās!” Otrs zirgs atbildējis: „Lai papriecājas, lai, beidzamo reizi, parīt tikpat vilksim viņu uz kapsētu!”
Un tā arī bijis: no rīta saimnieks nomiris un trešajā dienā zirgi vilkuši viņu uz kapiem.

trešdiena, 2013. gada 30. janvāris

1.15.2. Mājas lopi


Kleinhofa Fricis Naudītē

Puisis bija dzirdējis, ka jauna gada naktī visi lopi runājot, Viņš arī gribēja dzirdēt, ko šie triec, un uzlīda uz kūts augšu. Ap pusnakti sāka lopi runāt, tikai vērsis un zirgs neteica neviena vārda. Citi lopi nu prasīja, kāpēc viņi nerunājot. Zirgs atteica: „Puisis, kas tur klausās, mirs un man būs jāved uz kapiem, tāpēc es nerunāju.” Vērsis teica: „Ko lai es runāju, man tādas bēdas: mani kaus uz viņa bērēm.” Puisim pārgāja auksti vien pa kauliem un viņš kāpa žigli zemē; bet tumsā iedams, uzskrēja uz dakšām un nodūrās. Vērsi kāva uz bērēm un zirgam vajadzēja puisi uz kapiem vilkt.

Piezīme. Līdzīgas teikas ir vēl uzrakstījuši Freimaņu Jānis Kr. Bērzeniekos, Kalniņu Jēkabs Ozolniekos (Paulsgnade) un Fr. Krūmiņš Liepupes apr. Pernigeles pag. Arī Raunā ir tāda teika dzirdēta. Par runājamo laiko vēl tiek minēta Ziemas svētku un Jāņa nakts.

otrdiena, 2013. gada 22. janvāris

1.15.1. Mājas lopi


Skolniece M.Jansone no 76 g.v. L.Lagzdiņas Tukuma apr. Pļaviņu pag. Teikas par Dievu

Senos vecos laikos visi kustoņi runājuši. Bet viņu sarunas nepatika cilvēkiem. Kustoņi sagāja visi kopā un norunāja, kuram cilvēkam klausīt un kuram neklausīt. Tai laikā arī dzīvojis viens zemnieks, kas lopus briesmīgi mocījis. Lopi visi sarunājuši un aizbēguši no tā. Suņi palikuši ļoti bailīgi un blandījušies pa mežiem kā vilki. Vienu dienu tas zemnieks braucis pirkt jaunus lopus. Viņam bijis jābrauc caur mežu. Viņš bijis sapircis daudz govju, aitu un zirgu. Braucot caur mežu, viņa bijušie lopi sarunājuši, nobadījuši un saplosījuši savu saimnieku.
Dievs palicis ļoti dusmīgs un atņēmis lopiem valodu. Vēl tikai Jāņu naktī var daži lopi sarunāties.

pirmdiena, 2013. gada 21. janvāris

1.14.2. Ūdens plūdi


R.Tabīne Kapiņu pag.. Teikas par Dievu

Cilvēkiem uznāca lieli ūdensplūdi. Viņi nezināja vairs, kur glābties. Kāpa uz jumtiem, koku virsotnēs, augstos kalnos, viss par velti. Ūdens kā apreibis dzinās pakaļ un slīcināja. Cilvēki domāja: kur gan Dievs būs palicis, ka neglābj viņus no ūdens. Un Dievs ar saviem eņģeļiem grauza riekstus. Te viens eņģelītis iesaucās: „Cilvēki slīkst!” Dievs veras, ka ūdens pārplūdis pār visiem augstiem kalniem, cilvēki apslīkusi. Palicis tik viens vīrietis koka virsotnē. Dievs mudri nosvieda viņam lielo rieksta čaulu. Cilvēks iekāpa čaulā un ilgi peldēja pa ūdens virsu. Čaulā bija palicis puskodola. Ar to viņš barojās. Čaula nesa, nesa viņu pa ūdens virsu, atnesa uz liela klajuma. Pa to klajumu tecēja liela upe, pa ūdens krastiem  upes krastiem auga kupli koki, zaļoja labība, bet nebija neviena cilvēka, visi bija apslīkuši. Čaula iepeldēja upē. Cilvēks izkāpa no čaulas, pavērās visapkārt un lūdza, ka Dievs atdotu viņam šo zemi.
Un Dievs viņam sacīja: „Šitā zeme ir tukša. Ko tu viens te darīsi?” Tad cilvēks lūdza, ka Dievs dotu viņam draugus. Dievs pasacīja: „Kad tev nepatīk dzīvot vienam, meklē pats sev draugu. Meža vidū ir veca sieksta. Cik reizes pārlīdīsi pār to siekstu, tik tev būs dēlu un meitu.”
Cilvēks paklausīja, gāja uz mežu, uzmeklēja veco siekstu un sāka caur viņu ložņāt. Kā pārlien, tā skaists pārītis nostājas pret viņu, kā pārlien, tā pārītis. Tā viņš līda daudz reižu. Beigās Dievs viņam sacīja: „Gan!” Un cilvēks vairs nelīda. Pavēries uz jauniem pāriem, viņš domāja: „Redz’, cik drīzi un lēti dabūju sev līdzcilvēkus! Gan tas Dievs ir gudrs padomu devējs.” Un Dievam par godu visus jaunos nosauca par lēšu cilti.
No tām lēšu ciltīm ceļas tagadējie leiši un latvieši.

1.14.1. Ūdens plūdi


Tarzieru Kārlis Druvienā

Vecos laikos ļaudis bijuši lieli un stipri, tāpēc Dievu nemaz nebijušies, un tad Dievs par to uzsūtījis lielos palus. Ūdens kāpis tik augstu, ka viņi gandrīz sniegušies pie debesīm. Kad pali nākuši, tad Dieviņš vēl sēdējis debesīs pie loga un ēdis olas. Viens cilvēku pāris vien vēl atlicis labs un to negribējās līdzi noslīcināt, tāpēc tiem piemetis vienu olas čaulu un šie tur iekāpuši un, un saņēmuši visādus putnus, zvērus, braukuši bez bēdas pa ūdeni. Bet viens kalējs no milzu vīriem pieķēries pie čaulmalas malas un tā izglābies līdzi. Kad pali nostājušies, tad tas paņēmis savu lielo āmuru un nokalis dzelzs vāli. Kad uzkāpis lielā kalnā, tad varējis jau aizsniegt pašas debesis. Pa priekšu apgūlies atpūsties. Kāds mednieks dzinis zaķi un ar visiem suņiem iedevies – zaķam pakaļ milža kalēja ausī. Visu dienu dzinis un zaķa nepanācis, griezies atpakaļ. Milžu kalējs domājis, ka utis pa ausi tekājot, uztrūcies un sācis galvu ies sukāt, utis arī birušas kā spaļi. Bet kas tās par utīm? Tīri lāči un vilki. Izsukājies, gribējis atkal apgulties, bet iegribējies ēst. Ņēmis vienu ganību meža vēršu uz reizes. Mednieki par to saskaitušies, aizdedzinājuši šam svārkus. Šis iekāpis jūrā un uguni apdzēsis. Bet tad saskaities. Uzskrējis vienā kalnā, izsitis debesim logu un gribējis kāpt iekšā, bet Pērkons pateicis: Tā nu gan lai nedarot! Šis vilcis Pērkonam ar savu dzelzs vāli tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien un sācis kāpt. Pērkons paņēmis bijstaragu un spēris šam tā pa galvu, ka augšpēdus iekritis ellē.

Piezīme. Tarzieris gan nav uzticams tradīciju vācējs un arī šī teika ir bez šaubām tīši izpušķota. Negribas tomēr apgalvot, ka teika būtu viltota.

trešdiena, 2013. gada 16. janvāris

1.13.10. Ēdieni


Ozoliņu Niklāss Grazfonē, „Dienas Lapā”

Reiz bijis bads. Cilvēki nezinājuši, kur šauties aiz bada; visi bijuši izdēdējuši kā drāna. Tikai kāda māmuliņa ar savu vienīgo meitu bijušas spirgtas un veselas. Ļaudis brīnījušies un prasījuši, no kā šās uzturoties. Vecīte rādījusi vēžus un sacījusi, ka šī šos kukaiņus ēdot. Citi arī lūkojuši un atraduši, ka esot garda gaļa; viņi sākuši ēst vēžus un tā izglābušies no bada.

1.13.9. Ēdieni


A.Korsaks no 75 g.v. D.Dribas. Teikas par Dievu

Dievs vienreiz noskatījies, ka viens vīrs nozog maizes gabalu. Dievs nu labi novēro, ko tas vīrs darīs: vai viņš gribēs tikai mantu sev raut, vai arī viņš ir dikti izsalcis un grib tikai maizes kumosu apēst. Vīrs pagājis sāņus un maizes kumosu apēdis ar gardu muti. Tad salicis vēl rokas un teicis: „Paldies, Dievam, nu manā vēderā atkal bišķi būs!”
Dievs redz, ka tā ir, ka vīrs nav gribējis mantu sev dzīt, un tad noteicis, ka tas nav bijis nekāds grēks. Paēst jau cilvēkam vajag. Un no tās reizes tā arī ļaudis sākuši domāt, ka nozagt no cita maizes gabaliņu, ko paēst, tas nav grēks.

1.13.8. Ēdieni


J.Brics Daugavpils Jasmuižas pag. Teikas par Dievu


Reiz senajos laikos, kad Dievs staigāja vēl pa zemi, viens zemnieks darīja alu. Viņš bija tā aizņemts ar savu darbu, ka maz vēroja, kas notiek apkārt. Pie viņa piegāja Dievs un sacīja: „Dievs palīdz!” Bet zemnieks, būdams aizņemts, nekā neatbildēja. Dievs aizgāja projām. Pēc neilga laiciņa viņš atkal piegāja klāt un atkārtoja to pašu, bet arī šoreiz atbildes nedabūja. Piegāja Dievs arī trešo reizi un sacīja: „Dievs palīdz!” Šoreiz zemnieks tomēr atbildēja: „Paldies!”
Tad Dievs sacīja: „Par to, ka tu tik trešo reizi man atbildēji, tev būs jānes trīsreiz vairāk ūdens, nekā tur iznāks alus,” un aizgāja projām,
Patiesi, tagad alu darot vajag patērēt apmēram trīsreiz vairāk ūdens, nekā iznāk alus.

1.13.7. Ēdieni


K.Jansons Plāņos.

Sieviete reiz nesusi apsegtu piena trauku. Dievs, kas tai gājis garām, prasījis, ko viņa tur nesot. Sieva melojusi sacīdama, ka viņa nesot ūdeni. „Nu, lai tev tur arī paliek ūdens!” teicis Dievs. No tā laika pienam esot suliņas.

1.13.6. Ēdieni


R.Bukums Valmieras Ternejas pag. Teikas par Dievu

Vecos laikos Dieviņš staigājis apkārt kā vecītis. Reiz sieva nākusi no kūts ar apsegtu piena trauku un tai pretī nācis vecītis un prasījis, ko viņa nes. Sieva teikusi: „Ko tad nu nesu? Sūkalas nesu.” – "Kad jau sūkalas, tad sūkalas. Nes ar tad, nes!”
No tā laika vairs neesot tik bieza, ar kociņu piens.

Piezīme. Tādas pašas teikas vēl piesūtījušas Folkloras krātuvei V.Millere no Bauņu pag. un A.Belova no Valmieras apkārtnes.

1.13.5. Ēdieni


Jānis Krūmiņš, Auļukalnā.

Dieviņš senāk staigājis pa zemes virsu vecīša izskatā. Reiz ļauna mātīte satikusi Dieviņu pie kūts, kad patlaban nesusi slauktuvē pienu uz istabu. Bet tiklīdz Dieviņu ieraudzījusi, tūliņ pārsegusi slauktuvi ar lindrakiem, jo nepazīdama noturējusi to par burvi jeb skauģi. Tad Dieviņš vaicājis, ko viņa tur nesot. Šī atteikusi : „Ūdeni!” Dieviņš par tik rupjiem meliem aplam apskaities un jau gribējis likt pienam aizvienu par ūdeni palikt, bet tad iežēlojies:  ko tad mazi bērni dzeršot, un nedarījis vis tā. Tomēr bez soda palaist nevarējis, tādēļ nolēmis: no šā brīža, pienu sildot, lai suliņu vairāk, nekā biezā piena. Priekš tam esot bijis otrādi: biezā piena bijis divreiz tik daudz, nekā suliņu; bet tā sieva vien to samaitājusi uz laiku laikiem.

1.13.4. Ēdieni


I.Kažoka Lubānā

Vecos laikos Dievs, pa zemi staigādams, piegājis pie ogotāja un prasījis, vai esot paēdis. Ogotājs atbildējis: „Ne ēdis, ne neēdis!”
Tā nu arī par ogām nolicis. Ja ogotājs būtu teicis, ka paēdis, tad tagad ar varētu no ogām paēst.

pirmdiena, 2013. gada 14. janvāris

1.13.3. Ēdieni

J.Ragainis no 80 g.v. A.Lankmanes Bērzaunes pag. Teikas par Dievu.

Saimniece vārījusi putru. Ielējusi mazu lāsīti, bet piekūsējis pilns katls. Vārījusi otrā dienā. Ielējusi mazu lāsīti, bet atkal piekūsējis pilns katliņš. Viņa teikusi: "Lai tev tukšā! Es tak tik vien vārīju, kā vienai reizei!" Dievs, to izdzirdis, saskaities un teicis: "Lai tev būtu tik vien putras, cik ūdens!"
Un tā tas notiek arī šo baltdien.

1.13.2. Ēdieni


Krūmiņu Jānis no Annas Eliās Auļukalnā

Vecos laikos ēdiens nevis novārījies kā tagad, bet pievārījies klāt. Reiz kāda ļauna, skopa sieva gribējusi pagatavot sev (sevišķi) kādu labāku kumosu. Viņa salikusi katliņā visu labu labo, bet zināms, ne daudz, kā jau sevim vien. Bet tā ka nu noticies, ka bijis pievārījies daudz – pilns katliņš – un pati arī nevarējusi visa patērēt, tad tā pilna dusmu nošņākusi: „Kas tad nu atkal, velns piespēris pilnu podiņu? Es taču gribēju sev maz, bet labu izvārīt!” Kauču gan ēdiens bijis pievārījies vairāk, tomēr tas nebijis palicis nemaz sliktāks, bijis tanī pašā labumā, kā jau sākumā; ļaunā sieva savā muļķa prātā to neatzinusi. Dieviņš, to izdzirdis, par sievu noskaities un licis no tā laika ēdienam katliņā nevis pievārīties, bet novārīties.

1.13.1. Ēdieni


A.Lerchis-Puškaitis Džukstē-Pienavā

Vecos laikos Dievs esot staigājis pa zemes virsu, pie kam pārvērties drīz par ceļa vīru, drīz par ubagu. Tā reiz viens nabags, kas bijis Dievs, iegājis kādā mājā, sveicinājis ļoti laipni mājiniekus un lūdzies kaut kur apsēsties. Viena sieva nosēdinājusi nabagu sev blakām un sākusi, savu mazo dēliņu auklēdama, ar nabagu jautri tērzēt. Nabagam tāda laipnība patikusi un tādēļ projām iedams sacījis: „Tagad nu man jāiet: bet par tavu laipnību gribu tevi no grūtas bērnu auklēšanas atsvabināt: liec maziņo zemē – viņš staigās!”
Sieva to dzirdēdama, smējusies pilnā kaklā: „Nē, vecīt! Tu runā skaidri, kā jau tāds vīrišķis, kas par bērniem nekā neprot. Tik mazu bērniņu zemē likt, lai kristu un sasistos, to jau neļaušu ierunāties.”
Kad nabags pa trim lāgām izrunājies un tomēr sievu pie tam nepiedabūjis, tad aiziedams teicis: „Ja neklausi, tad čunkā līdz gadam, kamēr pats no sevis staigās!” Tādēļ vēl šo baltdien bērni pirmajā gadā nestaigājot.
No tās mājas Dievs nogājis uz citu un nosēdies pie ugunskura. Saimniece patlaban uzlikusi pusdienas katlu un tecējusi uz klēti pēc aizdara. Dievs tamēr piepildījis katlu līdz malām ar visgaršīgāko barību. Bet saimniece to nenojēgusi un tādēļ pukojusies: „Kad tevi jupis! Katls piegāzts līdz malām! Kur nu tik daudz putras lai lieku? Tīri posts! Tu nedrīksti ne pēdas aizkustēt, kad jau viss otrādi padarīts.”
To dzirdēdams, ubags atteicis: „Es, es pielēju katlu pilnu, bet ja negribi, tad lai paliek tik, cik bijis!” Katls tūdaļ noplacis līdz pusei. Tādēļ ir vēl šodien , saimniecēm vāroties, katli iet pāri; bet kad barība gatava, tad vairāk nav, kā pusē.
Tagad Dievs, ubags, gājis gar trešo māju un ieraudzījis uz lauka sieviņu vārpas lasām.
„Nu, labdien! Tev gan sieviņ, kā redzu, ļoti grūti klājas.”
„Paldies, paldies! Vecīt, grūti jau pārlieku, ja maizīte pirkstiem lasāma/”
„Nu, vai dzirdi!” Dievs iesaucies. „Ej uz māju, klētī būs visi apcirkņi pilni graudu.”
„Paldies, paldies! Bet vai samalts arī būs?” sieva cinkojusies.
„Ja tev vēl ar graudiem nepietiek, tad vārpačo tikai tālāk, nepiepildāmiem nedomu nekā!” Dievs atteicis un aizgājis uz ceturto māju naktsmājas lūgties, bet saimnieks nedevis. To dzirdēdams, ubags iesaucies: „Ptrr!” caur ko saimnieks acumirklī pārvērties par zirgu. Ubags mājas ļaudīm stingri noteicis, lai zirgam nekā cita nedodot, kā gārkūļu salmus ēst, un tad aizgājis uz kaimiņiem pārgulēt. No rīta ubags gājis uz zirga māju atpakaļ, pārvērtis zirgu par cilvēku un tad pazudis.
Nu tad saimnieks nomanījis, ka ubags bijis Dievs un no tā laika neatraidījis neviena ubaga.

svētdiena, 2013. gada 13. janvāris

1.12.2. Kādēļ miežiem aug akoti


P.Vītoliņš Lubelā

Dievs cilvēkam bija devis visu sēklu rokā, arī miežus. Bet mieži toreiz bija pliki bez akotiem. Zemnieks iesēja miežus. Uzauga par vari skaisti mieži, ka bez mīļuma nevarēja noskatīties. Bet tikko mieži nāca zaļbriedā, zvirbuļi kā uztaisīti bariem virsū un gribēja vai visus apēst. Nekā nevarēja tos atgainīt. Zemniekam neko darīt, kā iet pie Dieva žēloties, sūdzēt zvirbuļus. Dievs sacīja”: „Labi! Es došu miežiem šķēpus, ar kuriem tie varēs zvirbuļiem pretī turēties.” Zemnieks aizgāja pateikdamies. Un redzi: mieži vairs nebija pliki kā iesākumā, bet gariem akotiem apbruņojušies, tā kā zvirbuļi nekā nevarēja piekļūt pie grauda. Pienāca rudens, sēra miežus rijā priecādamies. Tomēr prieki palika par bēdām: miežu akoti atkal nobirza un bira zemniekam acīs. To moku nevarēdams izciest, viņš atkal gāja pie Dieva: lai atņemot miezim šķēpus, jo maitājot šim acis ārā: labāki lai zvirbuļi apēdot vai visus miežus, kad tikai šim gaisma paliekot dzīva. Bet Dievs atsacīja: „Tā vis nebūs, kā tu domā! Es tev došu acīm sargus, kas viņas aizsargās no iebirumiem.” Tūliņ zemniekam uzauga acu plakstiņiem spalvas, skropstas. Dievs vēl noteica, lai nu vairs nenākot pie šā sūdzēties. No tā laika esot visiem cilvēkiem uz acu plakstiņiem spalviņas, skropstas, un miežiem akoti.

1.12.1. Kādēļ miežiem aug akoti


R.V.Bērziņš Nītaures Annā

Dievs, cilvēku radījis, tam deva arī miežus, bet bez akotu. Rudenī Dievs vaicāja: „Kā tev patīk šī labība?” Cilvēks sacīja: „Ko nu man tie mieži līdz – zvirbuļi gandrīz visas vārpas noēda.” Dievs teica: „Labi, es gādāšu, ka zvirbuļi vairs miežus gandrīz nemaz neaiztiks.” Rudenī atkal vaicāja Dievs” Kā nu tev labi iet ar miežiem?” Zemnieks atteica: „Jā, Dieviņ, viss būtu labi, bet miežus uz rijas ārdiem badot, man acis piebirst pilnas ar akotiem, tā ka man tīri aklam jāpaliek.” Dievs teica: „Labi, es tev tur izlīdzēšu!” Tādēļ Dievs lika augt cilvēku acu plakstiņiem skropstām.

sestdiena, 2013. gada 12. janvāris

1.11.17. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


Elza Gaile Trikātā.

Sunim nedrīkst maizes liegt, jo mēs visi tik no suņa žēlastības esam maizi paēduši. Lielos bada gados nekur vairs nav bijis sēklas, cilvēki visu ar badu apēduši, bet suns zem ķepiņas paglabājis sēklu un tā nu cilvēki tikuši atkal pie maizes.

1.11.16. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


A.Oša no D.Joāses Lubānā. A.Aizsila kr.

Sen, senos laikos, cilvēkiem bijis no labībām ļoti laba raža. Viss stiebrs bijis noaudzis no augšas līdz pat lejai ar graudiem. Cilvēki nesapratuši, kur ražu likt. Beidzot nolēmuši no labības taisīt tiltus. Dievs par to sadusmojies un gribējis vairs nemaz neaudzēt nemaz labību. Bet beidzot apdomājies un sācis nobraukt graudus no apakšas uz augšu. Bet Māra bijusi žēlīgāka un aizķērusi pašā galā ar roku. Tas palicis nenobraukts.
Tāpēc tagad vārpa ir tikai Māras saujas garumā.

1.11.15. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


A.Oša no D.Joāses Lubānā. A.Aizsila kr.

Reiz cilvēkiem bijis ļoti daudz maizes, tik daudz, ka pat nebijis kur likt. Gan ēduši lopi, gan cilvēki, bet maizes netrūcis nekad.
Reiz viena māte paņēmusi maizes gabaliņu un krietni piesmējusi. Dievs ļoti sadusmojies par to un negribējis nemaz cilvēkiem vairs maizes dot. Suns aizgājis pie Dieva un lūdzis, lai tak atstājot kaut šā tiesu. Dievs suni apžēlojis un atstājis viņa tiesu.
Tā vēl šodien tīrumā augot tikai suņa tiesa.

1.11.14. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


G.Pols no 83.g.v. Mades Pušķes Beļavas pag.

Senāk vārpas augušas salmu stiebru garumā, bet reiz viena nolaidīga slinka māte nav ņēmusi sūnas kušķīti, bet maizes mīkstumu un slaucījusi ar to bērnam pakaļu. Dievs par to apskaities un noteicis, ka vārpas vairs neaudzēšot. Bet nu ir nākuši pie Dieva suņi un kaķi, tie lūguši, lai jel audzinot vārpas ķetnas garumā. Dievs tos paklausījis un no tā laika vārpas augot ķetnas garumā.

1.11.13. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


M.Bērziņa Vaidavā

Senos laikos esot bijušas ļoti garas vārpas. Viss salms līdz pat zemei bijis ar graudiem apaudzis. Maizes un visa bijis diezgan. Bet reiz viena veca sieviņa noslaucījusi ar maizes garozu bērnam pakaļu. Par to nu Dievs saskaities un atņēmis labībām visus graudus. Tīrumos visur bijuši tukši salmi. Tad suns aizgājis pie Dieva un lūdzis, lai tak vismaz viņa tiesu atstājot. Lai Dievs atstājot graudus pie vārpas tik daudz, lai sunim šķērsām pār muti tiekot. Dievs apžēlojies un devis arī atkal graudus. No tā laika tad arī ir tik īsas vārpas.

1.11.12. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


J.A.Jansons no skolotājas Elzas Vēveres Ļaudonā

Senos laikos rudziem augušas ļoti lielas vārpas. Tāpēc bijusi liela maizes pārpilnība: maize mētājusies pa visiem kaktiem. Reizi viena atraitne ar maizes garozu atslaucījusi bērnam pakaļu. Dievs, to redzēdams, saskaities un gribējis cilvēkiem maizi pavisam atraut. Tad sunītis gājis pie Dieva lūgties: lai jel Dievs viņam neatrauj maizi un audzē kaut jel tik garas vārpiņas, kā viņa ķepiņa. Tad no tā laika Dievs tādas arī audzējis. Un tāpēc tā maize, ko tagad ļaudis ēd, ir suņa izlūgta, un cilvēks nedrīkst sunim maizi liegt.

1.11.11. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


A.Aizsilis Lubānā

Senos laikos rudzu vārpas bijušas stiebrā līdz pirmam posmam. Cilvēki nezinājuši, kur maizi likt. Reiz māte ar maizes garozu pat bērnam pakaļu slaucījusi. Dievs gājis garām un saskaities, ka pavisam negribējis vairs rudzus atstāt. Vista teikusi: „Manis dēļ lai nav neviena, gan es pār sētiņu pārlēkšu un dabūšu ēst.” Bet sunītis lūdzis Dievam, lai atstājot kaut tik vienu garu vārpiņu, kā no purna līdz acīm. Dievs sunīti paklausījis un atstājis arī tik garu vārpu, kā sunītis lūdzis. No tā laika ticīgi cilvēki vienmēr sunim maizi pametot un nosakot: „Še, sunīt, ir mēs tavu daļu ēdam!”

1.11.10. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


A.Medne no 49 g.v. A.Studentes Madonas apr., Patkules pag. Teikas par Dievu

Senāk, kad rudzi auguši, vārpa augusi jau no apakšas un bijusi salma garumā. Maizes bijis papilnam. Reiz kāda dumja māte noslaucījusi ar maizes gabalu bērnam pakaļu. Dieviņš par to nodusmojies un pāris gadu nedevis nemaz maizītes. Tad sunītis, mēlīti izkāris, gājis pie Dieva lūgties, lai dodot kaut vai tik garu vārpiņu, cik viņa mēlīte gara. Dieviņš devis arī.
Un tā ir suņa tiesa, ko mēs ēdam, un grēks ir sunītim nedot maizi.
Piezīme. Folkloras krātuvei bija vēl piesūtītas deviņas līdzīgas teikas no dažādiem apgabaliem.

1.11.9. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


K.Blau’s Ērgļos

Vecos laikos bijis aplam daudz maizes. Labība tad augusi bez salmiem: viss labības stiebrs pastāvējis no vārpas vien tai garumā, kā šodien rudzi jeb mieži mēdz būt. Bet reizi viena sieviete, kam bijis maizes papilnam, ar maizes riecienu atslaucījusi bērnu. Par to Dievs sadusmojies un neaudzinājis vairs neviena grauda. Tad suns gājis pie Dieva maizes lūgt, lai badā nenomirtu. Suns tik dikti Dievu lūdzies, ka visa paure pārsprāgusi. Dievam suņa palicis žēl. Viņš licis vārpām tik garām augt, cik sunim mute gara. Tādas vārpas vēl šodien aug – tā ir tā daļa, kas vienīgi sunim pieder.

1.11.8. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


J.Jansons 52 g.v. T.Jansones Babītes pag. Teikas par Dievu

Vecos laikos rudzi auguši ar septiņām vārpām uz vien stiebra. Cilvēks bijis slinks un nevīžojis novākt visu labību: bijis ļoti daudz graudu. Dievs to redzējis un teicis: „ Ja tu nevīžo novākt labību, tad lai rudzi neaug vairs nemaz.” Rudzi neauguši. Tad aizgājis pie Dieva suns lūdzies: „ Ja nu tu negribi dot cilvēkiem labību, tad dod kaut vienu vārpu uz stiebra. Tā būs mana tiesa.” Dievs arī atļāvis sunim suņa tiesu.
No tā laika cilvēki iztiek ar suņa tiesu.

1.11.7. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


J.Sīmenovs Dolē, Brīvzemnieka kr.

Vecos laikos Dievs bija atvēlējis sunim dzīvot kungu istabās un ar baltu maizi baroties. Tanī laikā rudzi auguši bez salmiem – vārpas vien bijušas un vēl tikpat garas, kā tagad kopā ar salma stiebru. Bet reizi gadījies, ka viena sieva ar maizes garozu atslaucījusi maziņo. Dievs par to sadusmojies, aizgājis uz lauku, gribējis visus rudzus izraustīt. Sieva, to pamanījusi, rīdījusi Dievu ar suni. Par to Dievs nolicis sunim pārtikt no sēnalām un gulēt uz spaļu čupas; bet sievai jābūt ar to mierā, ko vīrs no labprātības atmetīs; turpretim atlikušās vārpas lai augot augstos stiebros tikai vīriešiem. Tāpēc vēl šodien dažas vārpas īsākas, dažas garākas.

1.11.6. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


P.P.Vītoliņš Lubejā

Agrāk druvas izdeva tik bagātus augļus, ka visi varēja bez pūlēm, bez darba uzturēties: jo viss labības stiebrs bijis vārpā – plika salma nemaz. Cilvēki, tad tādos labumos dzīvodami, palika par daudz ļauni, bezdievīgi un palaidās visos netikumos. Tad Dievs apskaitās un lika druvām, lai vairs ne grauda galiņa neaudzinot – salmi vien lai esot. Nu bija briesmīgi bada laiki: nevienam pašam nebija ne mazākās maizes drumstaliņas ko ēst, visi mira badā. Ar sunīšiem tāds pats bads jāredz. Bet sunītis gaudoja, lūgdams Dievu tik žēli, ka Dievs par sunīti apžēlojās un nometa maizes kukulīti zemē. Kukulītis ritēja naski vien uz priekšu un sunītis dzinās tam pakaļ, ko nagi nesa: jo Dievs, kukulīti zemē mezdams, bija sacījis, ka nevienam vairs maizes bez darba neesot brīv ēst, tādēļ, lai arī sunītis papriekšu savu kukulīti nopelnot. Sunītis dzinās tik ilgi pakaļ, kamēr kukulīti noķēra. Bet necik ilgi, tas ēdums pagalam un atkal badam acīs jāskatās. Sāka atkal Dievu lūgt: lai Dievs apžēlojieties par visiem saviem radījumiem un lai pavēlot druvā vārpai augt, ja vairāk ne, no pirmās stiebra posmas. Bet Dievs nelikās ne dzirdot, tik stipri viņu cilvēki bija aizkaitinājuši. Tad sunītis nemeta miera un gaudoja, gaudoja vēl gaudāki uz Dievu: kad nu nedodot vārpu no pirmās posmas, tad tak lai esot tik žēlīgs un liekot vārpai augt no otras posmas. Bet Dievs nelikās suņa gaudas ne pa ausu galam dzirdot, cik vareni viņš bija noskaities. Sunītis, redzēdams, ka šitā nevedas, ņēmās tagad pats par sevi vien lūgties: viņš neesot tak vainīgs, ka cilvēki Dievu aizkaitinājuši, par ko tad šam, nevainīgam, vainīgiem līdzi jāciešot? Lai no dusmām jel atlaižoties un klausot šā lūgumu. Tā no vienas vietas sunītis tik žēli, tik žēli mācēja lūgties, ka Dievam dusmas jau apramstījās. Tad viņš lūdza vēl: ja Dievs druvā nekā cita nekā neliekot augt, tad tak lai dodot šā tiesu: tik garu vārpu, kā suņa purns. Tā vēl tagad druvā vairāk neaugot, kā šī suņa tiesa, ko toreiz no Dieva nolēnojis. Bet sunītis šo savu tiesu atdodot cilvēkam un pats pietiekot ar drusciņām, mazumiņu.

1.11.5. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


G.Borozinska Barkavā

Agrāk rudziem vārpas augušas no pašas zemes. Reiz pļāvēja pļāvusi rudzus. Pienācis Dievs un vaicājis, vai esot viegli pļaut. Pļāvēja atbildējusi, ka ļoti grūti. Dievs paņēmis tās vienroci un cirtis pa vārpām. No zemes līdz tai vietai, kur Dievs iecirtis, vārpa pārvērtusies par salmu. Pļāvēja vēl žēlojusies, ka esot pārāk grūti – Dievs cirtis otru reizi. Pirmā vietā ticis mezgls un vārpa pacēlusies vēl par vienu lomiņu augstāk. Bet pļāvēja vēl kurnējusi, ka esot par grūtu. Dievs saskaities, paņēmis pļāvējas vienroci un cirtis no vienas vietas, gribējis atstāt tikai salmus bez vārpām. Bet tad kaķi un suņi nākuši Dievu lūgties un Dievs atstājis salma galā vārpiņu kaķiem un suņiem no kā pārtikt.

1.11.4. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


P.Liepupis Vecpiebalgā

Kad cilvēki Dievu bija apkaitinājuši un šis viņus izdzinis no paradīzes dārza, tad suns gājis pie Dieva un lūdzis, lai liekot tik lielai vārpai augt, ka sniegtos viņam šķērsām pa muti, ko Dievs arī atvēlējis. Tā, ko cilvēks tagad ēdot, esot suņa daļa.

1.11.3. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


Zaļo kalnu Jānis Rāmuļos.

Vecos laikos rudziem augušas ļoti garas vārpas, tā kā salmu nemaz nebijis: no augšas līdz zemei bijusi viena pati vārpa. Tad ļaudis par to kurnējuši, ka nemaz nedabūjot salmu lopiem, jumtiem un citām vajadzībām. Dievs par kurnētājiem sadusmojies un nu nākamos gados auguši salmi vien, vārpu nemaz. Tad suns lūdzis Dievu, lai jel audzējot vārpas, ja ne lielākas, tad vismaz tādas, kā šā astes gals. Dievs suņa lūgumu paklausījis: audzējis vārpas tikai suņa astes gala lielumā. No tā laika cilvēkiem ar tādām vārpām vien jāpārtiek. Bet veci ļaudis saka: šīs vārpas esot suņa daļa, tāpēc suņam nekad nedrīkstot maizes liegt.


1.11.2. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


 M.Ārons Bērzaunē

Agrāk cilvēkam nemaz nevajadzējis tik daudz maizes dēļ pūlēties un zūdīties. Tad labības stiebriem jau no pirmās posmas augušas garas vārpas visapkārt cita pie citas. Bet reiz viena sieva neprātībā noslaucījusi ar maizes riecienu netīru galdu. Dievs par to sadusmojies un nemaz negribējis maizes vairs dot. Nu bijuši nagos. Bet suns izlīdzējis: aizgājis pie Dieva un lūdzies un lūdzies, lai taču piešķirot cilvēkiem atkal maizi, kā agrāk, citādi arī viņas jānomirstot badā. Dievs teicis: „Nu labi! Es zinu, ka tu neesi vainīgs, tādēļ ej tīrumā un kod labības stiebru pušu; cik lielu gabalu izkodīsi, tik garu vārpu piešķiršu katram stiebram. Bet tā maize tad piederēs tev.” Tā noticies. Bet vēlāk cilvēki gājuši pie suņa lūgties, lai atmetot kādu tiesu no savas maizes. Suns labsirdībā atbildējis: „Še ņemiet visu manu maizi! Pagatavojiet, izcepiet, gan tad dabūšu, cik pašam gribēsies.”

1.11.1. Kādēļ labībai tik īsas vārpas


Mierkalnu Fricis Talsos

Pasaules iesākumā viss labības stiebrs bijis vārpa. Dievs sadusmojies par cilvēku nedarbiem un pārvērtis visu stiebru salmā. Nu nācis suns pie Dieva žēloties, ka tagad tam bads jāciešot. Dievs apžēlodamies licis tik garai vārpai augt, cik garu stiebru suns spēšot mutē sakampt. Tādēļ suns labi jābaro un negaisā istabā jātur.

ceturtdiena, 2013. gada 10. janvāris

1.10.11. Kādēļ sievietei nekad nav vaļas


J.Ragainis no 80 g. v. A.Lankmanes Bērzaunes pag. Teikas par Dievu.

Dievs iegājis istabā. Tur sievietes spriedušas un ne vārda nerunājušas. Dievs prasījis: „Par ko nerunājat?” Sievietes atteikušas, ka neesot par ko runāt. „Nu tad runājiet cita par citu,” Dievs novēlējis. No tā laika sākušās paļas.

1.10.10. Kādēļ sievietei nekad nav vaļas


„Austrums” 1893.

Reiz sievas sēdējušas istabā, vērpdams itin klusu. Te ienācis vecs nabags un lūdzis, kur piesēsties, bet sievas neatbild; lūdzis nodzerties – sievas, kā nerunā, tā nerunā. Beidzot nabags prasījis: kāpēc šis klusējot? Dabūn atbildi: „Visu vajadzīgo izrunājām un tagad vairs nav ko runāt. Vecis devis padomu, lai aprunājot cita citu. Šis padoms sievām tā paticis, ka tās vēl tagad to cienī.


1.10.9. Kādēļ sievietei nekad nav vaļas


A.Aizsils no A.Zvejnieces Lubānā

Kāpēc sievietei mazāk brīva laika kā vīrietim?
Senāk Dievs staigājis pa pasauli kā sirms skrandās tērpies ubags. Gājis, gājis – nejauši apmaldījies, un nezinājis, kur iet. Iegājis vienā mājā un lūdzis vienai sievai, lai parāda ceļu. Sieva atbildējusi: „Nav man laika ar tevi pīties. Ej uz tīrumu, tur arājs ar, tas tev parādījis ceļu.” Vecītis pagrozījis galvu un noteicis: „Mūžīgi tev noskraidīt steigā un nevaļā!” Tad viņš gājis pie arāja. Arājs apstājies art. Aizinājis veco vecīti atsēsties, atpūsties un aizpīpēt. Vecītis arī paklausījis arāju, atpūties. Pēc tam lūdzis, lai parāda ceļu. Arājs parādījis ceļu un vecītis aizgājis. No tās dienas arājam vienmēr ir laiks atpūsties un aizpīpēt, bet sievietei mūžīgi jāskrien nevaļā un steigā.

1.10.8. Kādēļ sievietei nekad nav vaļas


J.Rubenis Ērgļos

Reiz gājis sievietēm garām kāds vecītis un prasījis, lai šim parādot ceļu. Sievietes atteikušas: „Ej vien, kur redzi, mums tagad nav vaļas ceļu rādīt.” Vecītis bijis Dievs un atbildējis sievietēm: „Ja tagad nav vaļas, tad lai arī nekad nav vaļas!”
Tad vecītis gājis pie puišiem ceļu prasīt. Puisieši teikuši: „Sapīposim, vecīt, pa priekšu, tad arī parādīsim tev ceļu!”
No tā laika vīrietim arvien ir vaļas uzpīpot, lai būtu nezin cik steidzams darbs priekšā. Sievietei turpretī vienmēr jākust bez apstāšanās kā ūdens zālei.

1.10.7. Kādēļ sievietei nekad nav vaļas


Paegļu Mārtiņš Lielvārdē

Vienreiz saimniece sametusi garu, garu audeklu un, nevarēdama aužamo pabeigt,  - aizbēgusi labāk. Bēgusi, bēgusi – ieraudzījusi meža malā putniņu lielu akmeni knābājam. Šī brīnījusies: „Kā tu, putniņ, domā tik lielu akmeni saknābt?”
„Ta tad brīnums! Vienreiz pa drusciņai, otrreiz pa drusciņai – ar laiku akmens būs lupatās!”
Nu saimniece pārdomājusi: „Ja tik mazs putniņš akmeni saknābs, tad jau es ar laiku arī savu garo audeklu noaudīšu!” un tūdaļ steigusies atpakaļ – audusi, audusi un noaudusi. Ja šī saimniece nebūtu audusi, tad nevienai vairs nebūtu bijis jāauž; bet tagad jāauž visām.

1.10.6. Kādēļ sievietei nekad nav vaļas


J.Krūmiņš no Annas Bērziņas Auļukalnā

Iesākumā utu nebijis. Tad reiz ļauna sieviete tīšā pārgalvībā pārmetusi Dievam: kāpēc viņš svētdienā ne tā mazākā darba neesot atvēlējis? Dievs atteicis: „Došu tev darbu tādu, kas katru svētdienu darāms un tomēr nekad nebūs pabeidzams. Lai aug utis galvā! Tās varēsi pa svētdienām nīcināt.” No tā laika visiem cilvēkiem augot utis, kas ieskājamas un tomēr pilnīgi nekad neizieskājamas.


1.10.5. Kādēļ sievietei nekad nav vaļas


C.Apšenieks Jaunlatgales Bērzpilns pag. Teikas par Dievu

Tas bija sensenos laikos, kad Dieviņš vēl pa zemes virsu staigājis un runājis ar cilvēkiem. Tad viņš zinājis vienā vietā ļoti slinkas meitas. Nu viņš reiz ienācis pie viņām, it kā ceļ nezinādams, prasīt, lai parāda uz turieni un turieni viņam ceļu. Viena meita iznākusi un ar kāju parādījusi: „Tur!” Dieviņš par to sadusmojies un nolicis, lai meitām nekad darba netrūktu.
Un, patiesi, meitām darba nekad netrūkst, un viņas strādā un strādā, bet nespēj padarīt.

1.10.4. Kādēļ sievietei nekad nav vaļas


J.Ragainis no 80 g.v. A.Lankmanes Bērzaunes pag. Teikas par Dievu

Saimniece cepusi maizi, kad iegājis Dievs un sacījis, lai atsēžoties, parunāšoties. Saimniece atcirtusi: „Man nav vaļas, man maize jāmīca.” Dievs novēlējis: „Lai tad tev arī nav vaļas!”
Un tā arī šobaltdien saimniecei nav vaļas.

1.10.3. Kādēļ sievietei nekad nav vaļas


J.Ragainis no 80 g. v. A.Lankmanes Bērzaunes pag. Teikas par Dievu

Dievs piegājis pie arāja un prasījis, par ko šis vienādi arot. Lai atpūtinot zirgu un uzpīpējot.
Tā arī šo baltdien darot.

1.10.2. Kādēļ sievietei nekad nav vaļas


Tabine, vispārīgi Latgalē. Nodrukāta arī poļu valodā 1891.g. Krakovā.

Tas bija tajos laikos, kad Dievs staigāja pa zemi. Reiz pārvērties par nabadziņu, Dievs gāja pa sētām, kur ļaudis dara un kur dzīvo. Iedams gar strādājošu sievieti, prasīja, lai parāda tam ceļu, bet sieviete dusmīgi atcirta: „Man nav vaļas, prasi pie cita.”
„Nu ko, tev nav vaļas, lai nekad nav!” teica vecītis un gāja pie arāja. Arājs tūlīt atstāja arklu un skrēja ceļu rādīt. Vecīts tam sacīja: „Pastrādāsi un atpūtīsies!”

1.10.1. Kādēļ sievietei nekad nav vaļas


B.Salms no sava tēva Lubānā. A. Aizsila kr.

Senos laikos Dievs staigājis pa zemes virsu kā sirms vecītis. Tā staigājot viņš reiz aizmaldījies un nezinājis, kur iet. Iegājis kādās mājās un prasījis vienai sievai, kas pašlaik kaut ko sirsnīgi strādājusi, lai parādot ceļu. Sieva atbildējusi: „Nav man laika katram vazaņķim ceļu rādīt. Ej uz tīrumu, arājs tev parādīs ceļu.” „Labi,” noteicis vecītis, „ja tu esi tik nevaļīga, tad būsi visu savu mūžu nevaļīga.” To pateicis, vecītis aizgāja pie arāja uz tīrumu. Arājs atstāja darbu, uzaicināja vecīti aizpīpēt un apsēsties. Kādu laiku atpūties,, prasījis arājam, lai parāda ceļu. Arājs parādījis ceļu un vecītis aizgājis. No tā laika arājam ir laiks parunāt un aizpīpēt, bet sievietei jāskrien steigā un nevaļā.

trešdiena, 2013. gada 9. janvāris

1.9.4. Kā ļaužu kārtas un amati cēlušies


Lerchis-Puškaitis

Vienā muižā skroderim ar kalēju bija jāēd pie viena galda. Bet skroderis bija smalks jaunskungs: viņam īgnējās, ka kalējs tāds nokvēpis, stājas pie galda. Kalējs gan ar labu raudzīja ieteikt: „Kur nu kādreiz spēju izmazgāties – tāds jau nu vienreiz mans darbs ir: melns, ko darīsi.” Bet nu skroderis iesāka vēl zobot kalēju: „Kas tev par amatu! To jau katrs cūku gans prot, pa oglēm rušināties!” un kā nekā. Par laimi kungs otrā istabā šo ķildu bija noklausījies. Ko viņš dara? Tūliņ sarauga vecas lupatas un ieskrien pie skrodera: „Klausies, tev esot varens amats – pašuj man no šīm lupatām gluži jaunu vesti!” Skroderis šuva, šuva – bet kā izdabūsi no vecām lupatām jaunu? Nekas gudrs neizjuka. Bet kungs sacīja” „Tad tu nevarēji vis? Labi. Bet, kalēj, še nokal man no šiem sarūsējušiem dzelzs gabaliņiem jaunu pakavu!” Kalējs paņēma vecos dzelzs gabalus un viens divi – jauns pakavs gatavs. Nu kungs sacīja: „Tad t varēji gan? Labi. Tad tavs amats pārāks par skrodera amatu. Tagad izspriedīšu taisni: ik ēdiena laiks, tev, skroder, jāmazgājas, vai gribi, vai negribi, bet tu, kalēj, ēdi, kāds no darba nācis.

1.9.3. Kā ļaužu kārtas un amati cēlušies


P.Šmits no Zeltiņas Tomē.

Dievs uzdevis pēc pasaules radīšanas skroderiem vienu darbu, no Dieva ceļa bijis jānoveļ peļu mēsls. Skroderi arī ķērušies pie darba, bet te pasprucis bomis vaļā, kas tad ķēris citam pa kājām. Tādēļ arī visi skroderi ir vāji.

1.9.2. Kā ļaužu kārtas un amati cēlušies


Skolnieks A.Jurķis no 59 g.v. P.Kurķa Nīcā. K.Lielozozola kr.

Senos laikos, kad cilvēkiem vēl nebija apģērba, dzīvojis tāds nabaga skroderis, kas gribējis izšūt drēbes, ar kurām varētu apģērbties, bet viņš to nevarējis izdomāt. Bet vienu rītu viņš piecēlies dzirdējis, ka pie lauka durvīm kaut kas grabinājās. Viņš gājis skatīt. Durvis attaisot viņš ieraudzījis lielu vēzi. Vēzis sacījis: „Tu gribi izšūt drēbes, bet tu to nevari, nāc es tevi pamācīšu.” Vēzis iegājis iekšā un sacījis: „Es rāpošu pa vadmalas gabalu un tu ar šķērēm griez man pakaļ.” Tā arī skroderis izdarījis. Un kad tas bijis padarīts, tad vēzis parādījis, kā viņu sašūt, un tad aizgājis. Un tas vēzis bija Dieva sūtīts eņģelis. Skroderis sašuvis drēbes un uzvilcis mugurā, jo līdz tam visi ļaudis staigājuši ietinušies zvēru ādās. Tad nu ļaudis bariem nāca un lika šūt drēbes. Skroderis pieņēma vēl daudz zeļļu un dzīvoja laimīgs līdz mūža galam.

1.9.1. Kā ļaužu kārtas un amati cēlušies


K.Skujiņa Smiltenes pagastā.

Ievai bijis pulka bērnu un viņa nevarēja visus kārtīgi apkopt. Citiem bijusi nomazgāta mute, sasukāta galva un kārtīgas drēbes mugurā. Citiem bijušās tik galvas sasukātas un mutes nemazgātas un apģērbs arī vairs nebija kārtībā. Un citi bijuši nesasukātām galvām, nemazgātām mutēm un prastos noplīsušos apģērbos. Atnācis Dievs bērnus pārraudzīt, Ieva sadzinusi nekārtīgo bērnus kūtī un negribējusi Dievam rādīt. Viņa gribējusi rādīt tik kārtīgos bērnus. Dievs prasījis, kur citi bērni, vai tik vien ir. Ieva sacījusi, ka ir gan, bet tie ir kūtī. Dievs licis, lai atsauc visus bērnus.
Un tā dievs iecēlis neapkoptos bērnus par kalpiem tiem apkoptajiem bērniem.
Tā Ieva radījusi kungus, saimniekus un kalpus.

Piezīme. Tāda teika ir arī Rietumeiropā pazīstama.

otrdiena, 2013. gada 8. janvāris

1.8.10. Kā dažas tautas cēlušās


K.Jansons Plāņos.

Čigāni esot cēlušies no tiem Vārava bērniem, kas žīdiem pakaļ dzīdamies, neesot Sarkanā jūrā noslīkuši, bet krastā sākuši zirgus mīt. Noslīkušie ēģiptieši esot tie Vārava bērni, kas vēl tagad jūrā dzīvojot.

1.8.9. Kā dažas tautas cēlušās


G.Borozinska Borkovā

Kad Pestītāju situši krustā, pagāni nolēmuši vēl vienu naglu dzīt Pestītājam caur sirdi. Kamēr pagāni dzinuši naglas caur rokām un kājām, čigāns nozadzis to naglu, kura bija nodomāta dzīt caur sirdi, un muša uzmetusies Pestītājam uz krūtīm.
Pagāni sākuši nozagtās naglas meklēt, bet čigāns jau ar to bijis gabalā. Tad viņi ieraudzījuši mušu uz Pestītāja krūtīm un noturējuši to par naglu.
No tā laika Dievs atļāvis čigānam zagt, kas tikai pagadās un mušai no visa ēst.

Piezīme. Tāda pati teika bija dzirdēta arī Raunā.

1.8.8. Kā dažas tautas cēlušās


Apsesdēls Cēsu apkārtnē.

Igauņi stāsta, ka latvieši mūžīgi smejoties. Bet kāpēc tad tā? Un, lūk, kādēļ. Kad Dievs pie Bābeles sajaucis valodu, neviens nav varējis sarunāties. Krievs saucis: „Kaļķus!” Igaunis nesis ūdeni. Un kamēr abi matos. Plēsušies, plēsušies, līdz krievs atrāvis igauņa krekla kaklu vaļā. Igaunis savukārt izrāvis krievam kreklu no biksēm. Bet zīs – kur tad nu bez žīda – turpat uzlasījis, šiem abiem plēšoties, drēbēm noplēstās lupatas. Latvietis, turpretī, stāvējis par tādu gabaliņu un smējies, Tā no tā laika arī igaunis ejot ar vaļā kreklu, krievam krekls ir atkal pār biksēm, žīds lasot lupatas, bet latvietis tad nu arī smejoties,

1.8.7. Kā dažas tautas cēlušās


Skolnieks Ž.Kažēns no savas 65 g.v. mātes Bauskas apr., Īslīces pag. Teikas par Dievu.

Viens žīds redzējis, ka Dievs nāk. Žīds nu pabāzis savu sievu apakš vannas. Vai Dievs uzminēs, kas tur apakš vannas ir? Dievs ienāca istabā un prasīja: „Kas tur apakšā?” Žīds atteica: „Cūka ar sivēniem.” Dievs izgāja ārā. Žīds piegāja pie vannas, pacēla to un ieraudzīja cūku ar sivēniem.
No tā laika žīdi neēd cūkas gaļu.

1.8.6. Kā dažas tautas cēlušās


Melānija Pūle no 72 g.v. Miķeļa Ozola Salaspils pagastā.

Senos, vecos laikos Jēzus staigājis ar krustu pa zemi apkārt. Reiz tas pienācis pie viena žīda, kas meža malā uz mucas sēdējis. Zem mucas žīds bija pabāzis savu sievu ar bērniem. Jēzus prasījis žīdam: „Kas tev tur zem mucas?” – „Cūka ar sivēniem,” žīds atbildējis. Jēzus aizgājis. Žīds cēlis mucu uz augšu un no mucas patiešām izskrējusi cūka ar sivēniem. No tā laika žīdi neēd cūkas gaļu un neieredz Jēzu.

1.8.5. Kā dažas tautas cēlušās


Skolnieks S.Jeronovičs Eglūnā. N.Rancāna kr.

No mūža iesākumā, kad Dievs dalīja pasauli uz trijām daļām, tad pūļus nosūtīja uz dienvidiem, vecīšus vairāk pagrieza uz vakara pusi pie jūras, tuklākos un resnākos, lai šie varētu pa ūdeņiem. Bet krieviem Dievs sacīja: „Jums ir lieli kažoki, stipra veselība, tad dodu jums ziemeļu pusi. Turu cerību, ka jūs pārcietīsies lielus salus un badu.” Tad krievu nesaklausījuši Dieva vārdu, lūdza nu to, lai šiem dod brandvīnu ar ko sasildīties. Tā arī notika. Šis brandvīns tika izlūgts krieviem no paša Dieva un tagad pa visām Krievijas malām stipri dzer un taisa brandvīnu.

1.8.4. Kā dažas tautas cēlušās


Skolniece A. Melnbikse Valmierā. Teikas par Dievu.

Viens vecis Zilajā kalnā vārījis valodas. Dūmi, kas cēlās uz augšu, aptinās ap kalnu, un tādēļ vēl tagad izliekas, it kā kalns būtu tīts zilā miglā. Putra jau bijusi gandrīz gatava, kad pienācis krievs. Putra vārījusies: „Blar-blar-blar”. Pienācis vācietis. Tā kā putra jau bijusi gluži gatava, tad izklausījās, it kā tā teiktu: „Saksa, maksa, deič, peič”.
Pēdīgi putra bija jāņem nost no uguns. Te pienāca vēl viens vīrs. Putru sviežot zemē, tā teica: „Lač.” No tā laika šo pēdīgi pienākušo vīru sauc par latvieti.

Piezīme. Vēl vienu tādu pašu teiku ir uzrakstījuši K.Bukums Valmierā un B.Riekstiņš Cesvainē. Arī igauņiem ir tāda teika.

1.8.3. Kā dažas tautas cēlušās


J.A.Jansons no Zēberga Vandzenē

Reiz Dievs ar Velnu gājuši gar jūrmalu. Velns lielījies, ka viņš visu varot iztaisīt, ko vien gribot. Iedami viņi ieraudzījuši mēslu čupu. Velns iesaucies: „Štē lor, vāciet!” Un tūliņ arī no mēslu čupas izlēcis vācietis ar īsām biksēm un aizskrējis prom.

svētdiena, 2013. gada 6. janvāris

1.8.2. Kā dažas tautas cēlušās


Skolnieks L.Zvirbulis Valmierā. Teikas par Dievu.

Kad Dievs bija radījis pasauli un tautas, vārdu tautām nebija. Viņš teicis, ka katrai tautai vajagot sava vārda, bet nav zinājis, kādu vārdu katrai tautai dot. Viņš teica, ka vārīšot ūdens katlu, tad zināšot, kā katru tautu saukšot. Pirmie atnākuši čigāni. Ūdeni vārot, ūdens čīkstējis. Dievs teicis: „Jūs sauks par čigāniem.” Latvieši bijuši beidzamie. Ūdens bijis izvārīts. Viņš teicis, kad metīšot putas zemē, tad redzēšot, kas būšot. Putām zemē krītot, iznācis: „Laks!” Dievs teicis: „Jūs sauks par latviešiem.”
Tā Dievs iedevis katrai tautai savu vārdu.

Piezīme. Līdzīga teika ir arī igauņiem.

1.8.1. Kā dažas tautas cēlušās


Sensenajos laikos dzīvoja viens vecītis ar vecenīti. Viņiem bija vairāk kā simts bērnu. Vecītis iesēja pupu, vecenīte – zirni. Pupa un zirnis izauga līdz pašām debesīm. Vecītis ar vecenīti sarunāja kāpt debesīs: vecītis pa pupu, vecenīte pa zirni. Vecītis visus bērnus sabāza ūzās, un viņi kāpa. Pusceļā vecītim pārplīsa ūzas. Visi bērni viņam izbira no ūzām un nokrita zemē: cits še, cits tur. Kur kurais nokrita, tur tas izauga liels un nodibināja savu valsti, pats būdams par ķeizaru. Tā tie cilvēki izplatījās pa visu pasauli.