1.2.10. Cilvēka radīšana

M.Garkolne no 76 g.v. Īvas Staleidzānes Atašienē

Senajos laikos Dievs ar svēto Mikaelu staigāja pa pasauli. Dievs gribēja, lai sieva būtu vecākā saimē, bet svētais Mikaels gribēja, ka vīram būtu virsroka. Tā šie runādami un spriezdami iegāja kādā istabiņā un paprasīja naktsmājas. Istabiņā sēdēja vecītis un teica: „Es ielaidīšu, bet kad atnāks mana sieva tad var man un visiem tikt!” „Mums vakariņu nevajag, tikai parādi vietu, kur pārgulēt,” saka Dievs ar Mikaelu. Vecītis parādīja vietu, kur gulēt, un Dievs ar Mikaelu atgūlās. Pēc neilga laika atnāca veča sieva. Vecītis izstāstīja, ka ielaidis divus ceļa gājējus uz nakts mājām un jau ierādījis vietu un šie atgūlās. „Kā tu drīkstēji bez manas ziņas laist?” Vecene sāka sist veci un tad aizgāja sist Dievu ar Mikaelu. Dievs gulēja gultas malā un vecene šo pirmo sāka kulstīt, kādēļ bez šīs ziņas iegāja uz naktsmājām. Tad vecene aizskrēja vēl sist savu veci. Mikaels, žēlodams Dievu tagad atgūlās gultas malā un Dievu palaida pie sienas, lai vecene vēl nesāktu sist Dievu. Ne pēc gara laiciņa atskrēja vecene un teica: „Vajag sadot gultas gulētājam pie sienas, tam kas gulēja pie gultas malas jau tika.” Nu sāka atkal sist Dievu. Tad vecene aizskrēja un atgūlās, No rīta Dievs ar Mikaelu piecēlās un sāka iet tālāk. Tagad Mikaels prasa nu Dievam: „Kuram dosim virsroku: sievai vai vīram?” „Lai vīrs ir par sievas galvu!” atbildēja Dievs un aizgāja tālāk.