1.7. Kauns

Kārlis Skujiņa Smiltenes pagastā.

Agrāk cilvēkiem nevienam neesot bijis kauna. Reiz Dievs sadomājis dot cilvēkam kaunu un braucis ar baltu aunu to dalīdams. Tie cilvēki, kas bijuši mājās, dabūjuši kaunu, bet kas nebijuši, palikuši bešā. Tādēļ vēl tagad par nekaunīgiem cilvēkiem saka:

„Tas nav bijis mājā, kad kauns dalīts.”

Piezīme. Gluži tāda pati teika bija dzirdama Raunā.

1.6. Darbs, prāts un naids

H.Skujiņa no Martas Kuplās Plāņu pag.

Vecu vecos laikos cilvēki vēl nekā nestrādājuši un tāpat vien blandījušies bez darba apkārt. Šie nu cauras dienas gozējušies un skatījušies, kā putni raujas, kā zvēri darās un kā upes skrien. Bet nu reiz pie cilvēkiem atnācis viens jauns vīrs un sacījis, lai tak šie skatoties no putniem un no zvēriem un sākot paši ar strādāt. Tas jaunais cilvēks bijis Darbs. Nu Darbs mācījis cilvēkiem, lai sākot zemi apstrādāt. Nu cilvēki arī paklausījuši Darbam, aizgājuši uz vienu ieleju un sākuši ar nagiem plēst zemi un sējuši labību. Šie nu tikmēr plēsuši zemi, kamēr nagi palikuši jēli un tad metuši mieru. Bet sacēlušies plūdi un visa labība apslīkusi.

Nu Darbs stellējis cilvēkus aiz meža, tur tie satikšot šā brāli Prātu un tas nu šos izmācīšot. Labi. Cilvēki gājuši aiz meža un satikuši Prātu un Prāts nu šos izmācījis, kā lai darot. Lai šie labību sējot augstākās vietās un lai zemākās atstājot nesētas. Un tad Prāts vēl novēlējis cilvēkiem strādāt un aita došot villu, ko drēbes taisīt.

Nu cilvēki darījuši tā, kā Prāts šiem vēlējis. Sasējuši labību un labība labi paaugusi. Nu cilvēki nopļāvuši labību un sākuši gudrot, kā dalīšot. Bet, kamēr šie tā gudrojuši, tikmēr atnācis vecs vecis, vārdā Naids, un nu apņēmies labību izdalīt. Naids sakrāvis labību divās kaudzēs un mazāko kaudzi atdevis jaunajiem un lielāko vecajiem. Nu visi sākuši naidoties, ka lielo kaudzi atdod vecajiem, un šie tak esot daudz mazāk strādājuši, kā jaunie. Cilvēki nu tikmēr strīdējušies, kamēr sākuši plēsties un tikpat vēl nevarējuši labību visiem pa prātam izdalīt.

No tās pašas reizes ar Naids, kā iekūlies cilvēku vidū, tā ar palicis vēl līdz šai pašai baltai dienai.

Piezīme. Tā ir jaunāku laiku teika.

1.5.3. Dievs nospriež mūža garumu

J.Ļionovičs Kapiņu pag.

Kad Dievs bija radījis zemi, gaisu, ūdeni, sauli, mēnesi un citus spīdekļus, tad viņš arī radīja pirmos cilvēkus un dzīvniekus. Kad pirmie cilvēki, Ādams un Ieva, un augstākie dzīvnieki ieraudzīja pasauli, viņi griezās pie Dieva un vaicāja, kas katram būs jādara pasaulē dzīvojot. „Kas man būs jādara?” jautāja zirgs Dievam. „Tu būsi paklausīgs cilvēkam, tev būs jākalpo cilvēkam: jāvelk lieli smagi vezumi, ātri jāskrien. Bet ja tu viņam nepaklausīsi, tad viņš tevi sitīs ar pātagu vai ar rīksti,” atbildēja Dievs. „Bet cik ilgi man būs jādzīvo?” jautāja atkal zirgs. „Piecdesmit gadu,” atbildēja Dievs. „Vai, vai cik daudz! Vai nevarētu mazāk?” lūdzies zirgs Dievam. „Nu ja tu baidies, ka tev ir grūti jāstrādā un ilgi jādzīvo, tad tu man dzīvosi tā apmēram ap 25 gadiem,” pasacīja Dievs zirgam. „Bet cik tad man ilgi būs jādzīvo?” jautājis suns Dievam. „Tu dzīvosi man piecdesmit gadu,” atteica Dievs. „Bet kas man būs jādara?” jautāja suns. „Tev vajadzēs būt paklausīgam cilvēkam, būs jāsargā viņš pats, kā arī viņa manta, tad jāsēd visu nakti aukstumā un jāsalst, kamēr tavs saimnieks guļ.” – „Ai, ai, cik daudz! Vai nevarētu mazāk?” – „Nu, ja tu tā gribi, tad dzīvosi kādus 15 gadus,” piekāpies Dievs. Te no kādas malas atskrien arī cūka un jautā: „Cik man ilgi būs jādzīvo?” – „Tu dzīvosi 25 gadi,” atbildēja Dievs. „Bet kas man būs jādara?” prasījusi cūka tālāk. „Tev darba nebūs, tu būsi uzbāzīga, nepieklājīga, netīra, vāļāsies pa dubļiem un vairāk nekā,” pastāstīja cūkai Dievs. „Ai, ai, cik ilgi man būs jādzīvo! Vai nevarētu mazāk?” prasījusi cūka. „Jums te viss ir slikti. Tad tev mūžs nebūs noteikts, cilvēks tevi kaus ēšanai,” atteica Dievs sadusmojies. „Bet cik ilgi man būs jādzīvo? „ beidzot jautāja pirmais cilvēks. „Tu dzīvosi 50 gadu,” atbildēja Dievs. „Kas man būs jādara?” jautāja atkal cilvēks. Tu būsi visu dzīvnieku vaktnieks. Tu ej, vairojies, piepildi pasauli un dari to sev paklausīgu! Tev ir dota balss, lai tu varētu ar savu dziedāšanu slavēt Dievu, savu radītāju. Tev ir arī dots prāts, lai tu varētu savu radītāju saprast,” pateica Dievs. „Mīļais Dieviņ, kāpēc tu tik maz man devi dzīvot, vai nevarētu vairāk?” lūdzās cilvēks. „Ja tu tā gribi, tad tu varēsi dzīvot pāri par simtu gadu,” atkal skaidroja Dievs. „Paldies, mīļais Dieviņ!” pateicis cilvēks un aizgājis darīt savus uzdevumus.

Piezīme. Šī teika ir pārrakstīta rakstu valodā.

1.5.2. Dievs nospriež mūža garumu

V.Sargūna Daugavpils apr. Izvaltas pag. Teikas par Dievu

Cilvēkam Dievs lika dzīvot tikai 25 gadi, bet mērkaķim un zirgam 50 gadu. Cilvēkam tas bija par maz. Reiz aiziet pie Dieva mērkaķis un saka: „Kāpēc man jādzīvo 50 gadu? Man tik slikti dzīvot. Cik reizes vajag būt neēdušam un vajag lēkalēt pa kokiem! Noņem no manis 25 gadi, lai tik dzīvoju 25 gadi, un man ir diezgan, bet tos 25 gadi atdod cilvēkam. Viņam ir laba dzīve.” Tā viņš nodzīvoja tik 25 gadi un nomira. Zirgs arī aizgāja un tā saka Dievam: „Noņem no manis 25 gadi dzīves, lai tik dzīvoju 25 gadus. Man grūti jāstrādā un katrreiz dabūju sitienus no cilvēka. Gan man dzīvot tik 25 gadi.” Nodzīvoja 25 gadi un zirgs nosprāga.

Tā cilvēkam salasījās 75 gadi: savi 25 gadi, mērkaķa 25 gadi un zirga 25 gadi.

1.5.1. Dievs nospriež mūža garumu

H.Skujiņa no 59.g.v. Augusta Kārkliņa Mēru pag.

Dievs sācis lemt cilvēkiem un kustoņiem mūža garumus. Pirmais nācis zirgs un Dievs šim sacīš: „Tev būs trīsdesmit gadu!”

„Tas ir par dau,” sacīš zirgs. „Man ir vienmēr grūti jāstrādā un tā es vairs nevarēšu savu kaulu pavazāt.” Un tikmēr zirgs diņģējis, kamēr nodinģēš sev astoņpadsmit gadus.

Otrais nācis suns un šim atkal Dievs sacīš: „Tev būs trīsdesmit gadu!”

„Tas ir par dau,” sacīš suns. „Man naktīs jāsalst ārā un pa dienu man ar dau darba; tā es vairs nevarēšu sev maizes nopelnīt,” un suns tikmēr diņģējies, kamēr nodiņģēš sev mūža garumu uz divpadsmit gadiem.

Trešais nācis mērkaķis un Dievs šim atkal sacīš: „Tev būs trīsdesmit gadu!”

„Tas ir par dau, sacīš mērkaķis. „Man visu mūžu jāākstās,” un mērkaķis tikmēr diņģējies, kamēr nodiņģēš sev mūža garumu uz desmit gadiem.

Ceturtais nācis cilvēks un Dievs šim sacīš: „Tev būs trīsdesmit gadu!”

„Tas ir par maz,” sacīš cilvēks. „Tā jau es tikko esu pie riktīga prāta nācis, tev jāliek vēl klāt!”

Dievs pielicies cilvēka mūžam zirga astoņpadsmit gadus, bet cilvēks atkal diņģējies un sacīš: „Tas vē ir par maz, jo man vē bērni nebūs lieli.”

Tā Dievs pielicies cilvēkam vē divpadsmit suņa gadus un cilvēks vēl diņģējies un sacīš, ka tas vēl esot par maz. Ta nu Dievs vēl pielicies cilvēkam desmit mērkaķa gadus un ar to cilvēks bīš mierā. Nu tā ar cilvēkam palicis. Sava paša gados, cilvēkam ietot labi, zirga gados esot grūtāki jāstrādā, suņa gados vairs neesot zobu un jākremtot tāpat kā suņam, un mērkaķa gados esot jāākstoties.

Piezīme. Šī ir veca rietumu Eiropas teika, kas izplatījusies ar Skolas maizi.

1.4.8. Kādēļ cilvēks nezin sava mūža galu

J.Vīksne no A.Grantiņas Liepājā.

Vecos laikos Dievs esot cilvēkiem pateicis, cik ilgi katram jādzīvo. Viens vīrs taisījis no nātras kauliem žogu. Pienācis vecs vīriņš un prasījis, kālab viņš tik švaku žogu taisot. Vīrs atteicis , ka viņam drīz būšot jāmirst un viņa dienām pietikšot. Vecais vīriņš bijis Dievs. No tā laika viņš nav nevienam teicis, cik ilgi katram jādzīvo. Tāpēc, ka cilvēks strādā tik ilgi, cik viņam pašam vajaga.

1.4.7. Kādēļ cilvēks nezin sava mūža galu

A.Jaunzeme Rīgā. A.Bērzkalnes krājumā.

Senos laikos cilvēki jau iepriekš zinājuši, kad kuram būšot jāmirst. Tā arī kāds saimnieks jau zinājis, ka viņam jāmirst nākošās dienās. No lielām bailēm tas sācis jaukt savu māju nost. Te pienācis Dievs un prasījis, par ko šis tā darot, Tas atbildējis, ka viņam tūliņ būšot jāmirst. Dievs apskaities un neļāvis vis tam mirt. Nu tik pašam cēlies grūtums par nopostīto māju.

1.4.6. Kādēļ cilvēks nezin sava mūža galu

K.Līdurta Jaunpiebalgā. Teikas par Dievu

Agrākos laikos dzimstot cilvēkiem tūliņ bijis zināms, kad viņiem jāmirst. Tanīs laikos vēl Dievs staigājis apkārt pa mājām. Un tā cilvēki, savām pēdējām dienām tuvojoties, vairs nestrādājuši – dzēruši un palikuši gluži izvirtīgi. Reiz Dievs, tā staigādams, ieraudzījis, ka saimnieks jauc pašreiz riju. Dievs prasījis, kāpēc viņš tā darot. Saimnieks atteicis, ka viņš miršot rītu un sieva parītu, tāpēc vairs negribot braukt uz mežu pēc malkas. Dievs palicis varen dusmīgs un teicis uz saimnieku, ka nemiršot vis viņš rītu un sieva parītu, bet dzīvošot vēl ilgi un savas miršanas dienas arī vairs nezināšot.

Tā no šī gadījuma cilvēki arī vairs nezinot savas miršanas dienas.

1.4.5. Kādēļ cilvēks nezin sava mūža galu

M. Dunkule Cesvainē. Teikas par Dievu

Reiz viens vecītis taisījis sētu. Kārtis starp mietiem tas iestiprinājis ar salmu grīstēm. Salmu grīstes viņš lietojis tāpēc , ka zinājis, ka viņam drīz jāmirst. Garām gājis sirms vecītis, Dievs. Tas vaicājis, kādēļ viņš netaisot stiprākas grīstes. Sētas taisītājs atbildējis, ka šā mūžam pietikšot. Nu Dievs sadusmojies un nolicis, lai neviens cilvēks nezina savas miršanas dienas.

1.4.4. Kādēļ cilvēks nezin sava mūža galu

Janševskis Nīgrandā.

Vecos laikos, kad Dievs vēl staigājis pa zemes virsu, katrs zinājis, kad tam būs jāmirst. Tā reiz viens vecs vīriņš zinādams, ka tam jau rītu būs jāmirst, ņēmies visu postīt zemē: ārdījis žogus, skaldījis sētas vārtus un istabas durvis kopā. Te pienācis pie postītāja kāds vecs ubags un prasījis: kādēļ tas visu postot zemē? Vīriņš atbildējis: „Man rītu jāmirst un kāpēc es iešu citiem atstāt savu māju?” Tad vecais ubags sadusmojies un teicis: „Tāpēc pasaulē neiet nekas uz priekšu, ka cilvēki zina, kad tiem jāmirst. No šā brīža neviens vairs to nezinās.” Un tā arī noticis, jo vecais ubags bijis Dievs.

1.4.3. Kādēļ cilvēks nezin sava mūža galu

Pēteris Alunāns Krustpilī.

Vecos laikos cilvēks zinājis, kad jāmirst, Tā reiz viens vīrs taisījis sētiņu un mietus sējis ar salmiem. Tā viņam strādājot pienāk viens vecs vīrs un saka” „E! Kas tad tas par darbu? Par ko tad ar klūgām negriez un netaisi tās sētiņas? Cik ilgi tad tev ar salmiem sieta sētiņa stāvēs?” – „Nu, manam laikam būs diezgan, jo man drīz būs jāmirst!” sētiņas taisītājs atbildējis. „Nē, tagad gan tu nemirsi! No šā laika neviens cilvēks nezinās, kad kuram jāmirst.: To teikdams, vecais vīrs pazudis, jo tas bijis pats Dievs.

1.4.2. Kādēļ cilvēks nezin sava mūža galu

Melbāržu Mārtiņš, Vidzemes Jūrmalā. Balss 1891. g.

Senos laimīgos laikos, kad pats Dievs dzīvojis  kopā ar cilvēkiem, apskatīdams viņu dzīvi un darbus, tad cilvēki zinājuši, cik ilgi viņiem nolemts dzīvot. Šajos laikos kāds pavecs vīriņš reiz taisījis no kārtim sētu, sasiedams mietus ar salmu vītekļiem. Dievs, garām iedams, jautājis: „Kādēļ tu sien sētu ar salmiem un ne ar kārklu vicām?” Vīrs atteicis: „Kam man tik stipra jātaisa, tik daudz jāpūlējas? Manam mūžam pietiks.” Par to Dievs ļoti saskaities un sacījis: „Tad tādi esat jūs, cilvēki! Jūs meklējat vienīgi savu paša labumu, gluži aizmirsdami citus cilvēkus. Jūs darbojaties un pūlaties tikai savam mūžam: saviem pēcnācējiem par labu negribat nekā darīt. No šīs dienas vairs neviens cilvēks nezinās, cik ilgi viņam jādzīvo pasaulē – kādā dienā un stundā viņam jāšķiras no šejienes.

Piezīme. Tāda pati teika bija arī Raunā.

1.4.1. Kādēļ cilvēks nezin sava mūža galu

Upciems Milda – Skaidrīte, Annēniešos

Senākos laikos, cilvēkam dzimstot, Dievs dzirdami nosacījis, kurā dienā tam jāmirst. Bet tas cilvēkam nebijis par labu: viņi mūža galam tuvojoties, nemaz vairs nestrādājuši, vazājušies no viena ciema uz otru un tikai gaidījuši nāves dienu. Reiz Dievs gājis gar Vēdera māju un redz: saimnieks plēš jaunu ēku nost, baļķus skalda malkā un nes namiņš dedzināt.

„Kamdēļ tā?” Dievs vaicājis.

„Jā, kas man vairs ko taupīt: rītu man jāmirst, aizparīt sievai jāmirst, ko es vairs mežā kulšos, pasildīšu ar tiem pašiem kūts baļķiem lopiem siltu dzeramo.”

Dievs par to dikti palicis pikts un uzkliedzis saimniekam: „Tu nebēdnieks! Tu nemirsi vis ar sievu, kad būsi iedomājies – vēl ilgi padzīvosiet. Bet nu es redzu, kādi jūs cilvēki esat, ja jums ko pasaka priekšlaikus. Tādēļ no šā brīža neviens vairs nedabūs mirstamo dienu zināt.”

1.3.9. Kādēļ mazi bērni neiet kājām

Fr. Kurāts no 45 g.v. M.Kurātes Talsu apr. Valgales pag. Teikas par Dievu.

Vecos laikos bērni tūliņ pēc dzimšanas staigājuši. Vienai slinkai sievai piedzimis bērns. Vienā ziemas vakarā sieva dzirdējusi, ka pie durvīm kāds dauzās. Šī pati bijusi tik slinka, ka nav vīžojusi iet attaisīt durvis, bet sūtījusi mazo bērnu. Nu ienācis vecs vīriņš ar garu baltu bārdu. Tas sievai teicis: „Tālab, ka tu esi tik slinka, uz priekšu vairs mazie bērni nestaigās!” To teicis, viņš pazudis.

No tā laika bērni vairs tūliņ pēc piedzimšanas nestaigā.

1.3.8. Kādēļ mazi bērni neiet kājām

J.Kalniņš Druvienā.

Vecos laikos vienai sievai piedzimis bērns un ap to pašu laiku arī govij radies teļš. Dievs pavēlējis sievai, lai tā savu bērnu pārsviežot pār skursteni, bet govij teicis, lai tā savu pārsviežot pār ragiem – tad viņu bērni tūliņ būšot tik stipri, ka varēšot iet kājām. Govs savu bērnu esot pārsviedusi pār ragiem, bet sieva savu bērnu žēlojusi, sākdama šaubīties, vai bērns vairs būšot dzīvs, kad tik augstu pārsviedīšot, un nesviedusi arī. Teļš sācis tūliņ staigāt kājām, bet sievas bērns ne. Tādēļ, no tā laika cilvēku bērni nevarot tūliņ pēc dzimšanas kājām.

1.3.7. Kādēļ mazi bērni neiet kājām

Skolnieks A. Lītavnīks Rēzeknes apr. Andrupenes pag. Teikas par Dievu.

Agrāk Dievs staigājis pa zemes virsu. Viņš saticies bābu pagalmā un vaicājis parādīt ceļu. „Ej, „ saka, „man nav vaļas ceļu paradīt.” Tad viņš pavaicājis puisim parādīt ceļu. Puisis parādījis. Tad Dievs sakot bābai: „Dod, es bērniņu pārsviedīšu pār jumtu. Viņš staigās kājām.” Viņa nedevusi bērniņa un teikusi: „Lai mans bērns nestaigā seši mēneši, bet es nedošu.” Tad Dievs saka: „Dod jēriņu,” šis pārsviedīšot. Bāba iedevusi jēriņu. Kā pārsvieda jēriņu, tā jēriņš no pirmās dienas staigā kājām, bet bērniņš arī pēc sešiem mēnešiem vēl neiet.

1.3.6. Kādēļ mazi bērni neiet kājām

J.Kažēns no savas 65 g.v. mātes Bauskas apr. Īslīces pag. Teikas par Dievu

Viena māte auklēja bērnu. Dievs pienāca klāt un teica: „Laid to bērnu zemē, lai staigā!” Māte atteica: „Ej tu, muļķa veci, tik mazu bērnu, lai nu zemē laiž!” Dieviņš atteica: „Ka ne, ne, tad auklē veselu gadu.”

No tā laika bērni jāauklē veselu gadu.

1.3.5. Kādēļ mazi bērni neiet kājām

P.M.Lodziņš Sērpilī

Kad Dievs visu dzīvu radību bija beidzis radīt, tad daudzi nāca apvaicāties pie viņa: cik ilgi būšot savus maziņos auklēt? Nu vecais Tēvs darījis īsi: saaicinājis visus dzīvniekus pie vienas mājas un teicis: lai metot ikkurš savu bērnu pār šo mājas jumtu. Visi dzīvnieki tūliņ tā darījuši un kurš vien savu bērnu pārmetis, tam tūdaļ bērns staigājis, tikai cilvēks nemetis – tas lutinādams žēlojis savu bērnu: būšot sviedienā nosisties, par kropli palikt – nelaidis ne par ko no klēpja ārā. Lūk, tādēļ vēl šodien cilvēku bērni trīs gadi klēpī auklējami.

1.3.4. Kādēļ mazi bērni neiet kājām

J.Sīmenovs Dolē. Brīvzemnieka kr.

Kad pirmai sievai bija piedzimis maziņais, tad Dievs sacījis: „Met bērnu jumtam pāri, tas tūliņ nostāsies uz kājām!” Bet sieva neklausījusi Dievam un nemetusi. Dievs tad sadusmojies un sacījis: „No šīs dienas katra sieva nēsās savu maziņo veselu gadu uz rokām!”

1.3.3. Kādēļ mazi bērni neiet kājām

H.Skujiņa Smiltenes pag.

Kad Dievs radījis visus dzīvniekus: lopus, putnus, tārpus un citus, tad tas visus sviedis pār jumtu un tie visi krituši otrā pusē uz kājām. Tādēļ arī kustoņi, tiklīdz piedzimuši, ejot tūliņ kājām. Bet sieva nav laidusi savu bērnu Dievam pār jumtu sviest. Tādēļ arī bērni esot ilgi jāauklējot, kamēr tie sākot kājām iet.

1.3.2. Kādēļ mazi bērni neiet kājām

H.Skujiņa Aumeisteru pag.

Tanīs sešās dienās, kad Dievs kustoņus radījis, tad viņš, kuru radījis, sviedis pār jumtu, un visi krituši uz kājām. Tādēļ visi kustoņi, kas piedzimst, tūliņ kājās ceļas un kājām iet. Bet cilvēku viņš radījis un nav pār jumtu sviedis, tādēļ cilvēka bērns neiet kājām, kad piedzimst.

1.3.1. Kādēļ mazi bērni neiet kājām

Kārlis Skujiņa no Martas Antenes Smiltenes pag.

Dievs reiz sviedis visus kustoņus un zvērus, kā tie piedzimuši pār jumtu. Viņi visi otrā pusē nokrituši zemē uz kājām un tūlīt sākuši iet. Dievs gribējis sviest cilvēka bērnu arī pār jumtu, bet māte nelaidusi, baidīdamās, ka nenositās. Dievs saskaities un sacījis, lai tad ar bērnu guļot tik ilgi, kamēr pats sākšot iet ar kājām.

Tādēļ arI vēl līdz šai dienai bērni tik ilgi neejot kājām, kamēr zvēri kā piedzimstot, tā tūlīt sākot iet.

1.2.21. Cilvēka radīšana

J.Ragainis no 80 g. v. A.Lankmanes. Teika par Dievu.

Dievs prasījis cilvēkam: „Kur tu matus liec, kas noiet no galvas?” Cilvēks atbildēja: „Sadedzinu, lai vairs pastardienā nedeg.” Dievs prasīja cilvēkam: „Kur tu nagus liec?” Cilvēks nagus atsviedis atpakaļ un teicis: „Pakaļ nāk!”

1.2.20. Cilvēka radīšana

J.Ragainis no 80 g.v. A.Lankmanes. Teikas par Dievu.

Sievietes ieskāja galvu viena otrai un par to maksāja ar cimdu pāri. Dievs tām jautājis: „Par ko tā darot? Sievietes atbildējušas: „Par utu kaušanu!” Dievs novēlējis, lai tikai paldies pasakot.

1.2.19. Cilvēka radīšana

J.Gavračs no 70 g. v. M.Ramanes Rēznas pag. Teikas par Dievu

Sensenajos laikos dzīvoja viens nabags. Viņam daudzreiz vajadzēja neēdušam vai arī puspaēdušam iet gulēt. Iet viņš kādreiz pa mežu un domā, cik tagad būtu labāk, ka nevajadzētu ēst. Te ierauga viņš sev priekšā sirmu vecīti: „Kad tu, dēliņ, gribi, lai tev nevajadzētu ēst, tad ej, apej tam krūmam trīsreiz apkārt, tad tev nekad negribēsies ēst.” Nabags paklausīja vecīti, bet tas vecītis bija Dievs, un apgājis trīsreiz, mierīgs aizgāja uz sētu. Sētā viņam vairs negribējās ēst. Ar laiku viņš palika bagāts, bet ēst tomēr nekā nevarēja un negribējās. Aiziet citreiz uz saviem kaimiņiem viesos. Visi viesi ēd, dzer, bet viņš tikai sēž un skatās. Ar laiku viņam tāda dzīve galīgi apnika.

Reiz viņš iet atkal uz mežu un skumīgs domā: cik labi tagad būtu, ja varētu ēst maizes papilnam. Tikko viņš tā nodomā, te redz, viņam priekšā vecītis. Tas, piegājis pie viņa, vaicā: „Kāpēc tu, dēliņ, tāds skumīgs?” - „Bet, lūk,” saka, „man tagad gribētos ēst tāpat kā citiem cilvēkiem.” – „Ko tad te bēdāt? Apej ap šo krūmu trīsreiz, uzreiz gribēsi ēst.” Tā arī izdara. Tūliņ grib ēst. Aizgājis uz sētu, jau pa gabalu kliedz: „Siev, nes ēst!” Tai liels brīnums, kāpēc vīrs agrāk ne par ko neēda un tagad tik ļoti grib ēst. Viņa ātri sagatavo pusdienas, un vīrs paēdis priecīgs aiziet gulēt.

1.2.18. Cilvēka radīšana

Kalniņu Jēkabs Ozolniekos.

Viens puisis bijis tik nespēcīgs, ka nevarējis nopelnīt ne maizes – kā mēdz teikt – ne vēdera daļas. Viņš lūdzis tādēļ Dievam, lai izņemot viņam kuņģi, tad nevajadzēšot tik daudz tā labā pūlēties. Dievs paklausījis puiša lūgumu, izņēma viņam kuņģi un izlika to uz kārklu krūma. Puisis nu palika stiprs, kā zvērs: ko neviens nevarēja, to viņš izdarīja, un nopelnīja daudz naudas. Bet pēc gada laika bijis atkal jāiet pēc kuņģa, jo Dievs to tikai uz vienu gadu bija izņēmis. Kuņģis bija noēdis kārklu krūmam beidzamo lapiņu.

1.2.17. Cilvēka radīšana

V.Sargūna Daugavpils Izvalta pag. Teikas par Dievu.

Dzīvoja viens cilvēks. Viņš bija nabags, un tam nebija ko ēst. Tā viņš nogāja meklēt pasaules galu. Gāja un redz: pie ceļa aug krūmi. Bet cilvēkam tik ļoti iegribējies ēst. Tad cilvēks domāja: „Kam vēders ir vajadzīgs? Tik lieks grūtums un ēst gribas.” Paņēma un iesvieda vēderu krūmos. Tagad viņam ēst negribas un ļoti viegli iet. Iet, iet un nomaldījās, tā, ka atnāca uz to vietu, kur vēderu pameta. Vēders apgrauzis krūmus, un vairāk nav bijis ko ēst, tā, ka palicis  pavisam vājš. Cilvēkam, to ieraugot, palika žēl sava vēdera, paņēma un atkal ielika Tā viņam uzreiz palika grūti un gribējās ēst. Bet nu satiek Dievu. Dievs prasa, kam viņš atkal paņēmis vēderu. Tagad visu mūžu vajadzēs nēsāt un tik viņam vajadzēs strādāt.

Tā nu cilvēks strādā tik vēderam.

1.2.16. Cilvēka radīšana

Skolnieks S. Valeinis Eglūnā. N.Rancāna kr.

Senajos laikos vienai mātes meitai vienu reizi sanāca saiet ar velnu ienaidā. Meita ar velnu, velns ar meitu, abi briesmīgi lamājās un sāka nežēlīgi plēsties un kauties. Tas viss vilkās ļoti ilgi. Dievs, staigādams pa pasauli, iedams vienu reizi nevarēja visu to paciest un atkal aizgāja uz debesīm. No debesīm atsūtīja eņģeli, lai tas izšķirtu meitas ar velnu strīdus un kaušanos. Eņģelis atnācis, neko nevarēja padarīt, kā kaujas, tā kaujas meita ar velnu. Šis atstāja tos kaujoties un pats ātri aizskrēja uz debesīm un pastāstīja Dievam, ka šis neko nevar izdarīt, strīdus izšķirt. Tad pēc tam Dievs sūtīja eņģeļu vecāko, lai tas strīdus un kaušanos novērstu. Eņģelis ātri aizskrēja no debesīm un briesmīgi sadusmojies kliedza, lai tie pārstātu kauties un lamāties, bet šie nepārstāja. Tad tas noķēra zibeni, izrāvās un nocirta par nepaklausīšanu abiem galvas. Abas galvas sakritušas kopā. Tad pats aizgājis un debesīm un pateica Dievam, ka strīdus izšķīris. Šie viņu neklausījuši, bet vēl vairāk sākuši plēsties, tad šis paņēmis un nocirtis abiem galvas par nepaklausīšanu. Dievs, to izdzirdējis, briesmīgi palika sakaitināts, ka bez viņa atļaujas eņģelis nocirtis galvas velnam ar meitu, un pasacījis, lai tas ātrāk skrien uz zemi un lai paņem un pieliek galvas klāt pie kakliem, un galvas pieaugs, bet tikai ļoti ātri vajag darīt: ja ne, tad būšot par vēlu. Eņģelis ar milzīgu ātrumu atskrējis nu uz debesīm un nepaskatījies ātri paņēmis un pielicis velna galvu pie meitas rumpja. Zināms, meita tūliņ palikusi dzīva, bet velnam pielicis meitas galvu ar ragiem. Meitai bijuši agrāk ragi, bet matu pavisam nebijis, bet kurai bijuši, tai tik gari neauguši kā tagad aug sievietēm. No tā laika velnam esot ragi, un meitām auguši gari mati, jo agrāk, kurai bijuši mati, tad ļoti īsi un tādēļ bijuši ragi.

1.2.15. Cilvēka radīšana

K.Bukums Valmieras pag. Teikas par Dievu.

Vienā lauku krogū bija apmetušies uz dzīvi velni. Pie viņiem ciemā gājušas arī meitas, un tā visi dzīvojuši, spēlējuši un dancojuši. Gar krogu gadījies braukt Dievam ar Pēteri. Tā kā bija jau vēla nakts, Dievs gribēja krogū pārgulēt. Viņš teicis uz Pēteri, ka tādā troksnī guļa nav, lai iet un viņus apmierina. Pēteris arī iegājis, bet velni nav viņu klausījuši. Pēteris paņēma zobenu, nocirta visiem velniem un meitām galvas, un krogus bija kluss. Pēteris izgāja, un Dievs jautā: „Vai apmierināji?” – „Jā, kungs, apmierināju.” – „Bet, kā?” jautā Dievs. „Nocirtu galvas.” – „Tas ir liels grēks, ej un dari tos dzīvus!: teica Dievs. Pēteris gan negribēja iet un tomēr gāja un darīja: ņēma tik galvas, kādas tik gadījās, un pielika, kuram gadījās. Tādēļ arī daudzas sievietes bija ar velna galvām un daži velni ar sievietes galvām.

Tās nekrietnas sievas, kas gadās vīriem, esot tās ar velna galvu, un ir arī godīgi velni.

1.2.14. Cilvēka radīšana

Jānis Kungs Liel-Ezeres Pusaros

Reiz viena pikta sieva saķildojusies ar velnu un ieklupusi tam matos. Velnam nejauki sāpējis, saucis palīgus. Te piepeši gadījies eņģelis ar zobenu un gribējis izšķirt; bet abi plūcēji iepīkuši - ne domāt. Beidzot eņģelis nocirtis abiem galvas un tad izšķīris gan. Tomēr nedzīvus atstāt īsti neticies, bet atdzīvināt nedrīkstējis, ja labi zināja: plūksies atkal – ko nu? Sadomājis tā: pielicis velna rumpim sievas galvu un sievas rumpim velna galvu; tagad abi pacēlušies un neplūkušies vairs. Bet no tā laika velniem tikai sievas stiprums un sievām atkal velna piktums

1.2.13. Cilvēka radīšana

Burkinu Augusts Valmieras apg. Balss. 1889.g.

Visu cilvēku tēvs, Ādams, ļoti mīlējis savu sievu Ievu, un nekad nešķīries no tās. Tomēr reiz viņu Dievs kaut kur aizsūtījis un tā sieva palikusi viena. No gara laika viņa pagūlusies. Te uz Ievas lūpām nolaidusies bite. Par laimi, vai nelaimi – Ādams arī bijis tūliņ klāt. Redzēdams kustonīti staigādams pa Ievas lūpām, tas vareni noskaities, gribējis biti nosist. Bet bites dzīvi jau pazīdams, tas ātri apķēries: „Diezin, vai šī nesūc še medu? Pag, pag, es arī pamēģināšu.” Viņš nodzinis biti un nobučojis Ievu. Un patiešām: - laikam bite bijusi atstājusi kādu drusciņu medus uz Ievas lūpām – bučiņa bijusi tik salda, ka priekā lēcis un dejis. No tā laika viņš nemitējies arvienu pa lāgiem pabučot Ievu un tā bučošanās ieklīdusi pasaulē.

1.2.12. Cilvēka radīšana

E.Krastiņš Varenbrokā, Folkloras krātuvē.

Kad Dievs Ādamu un Ievu bija iztaisījis, te uz reizi Ieva Ādamu nesākusi klausīt, Ādams Žēlojies Dievam, ka Ieva vairāk viņam neklausa. Dievs uz Ādamu saka: „Ej, tur ir viens avots, nomazgā galvu un ģīmi un kur vien tu vēlies, un tad Ieva no tevis bīsies.” Ādams aiziet, nomazgājies kā jau zinādams. Atnāk ar lielu bārdu pie Ievas. „Ar to mani neaizbaidīsi, es ar varu tāda palikt.” Viņa mudīgi aizskrien līdz tam pašam avotam. Kā pamērcē avotā roku un liks pie ģīmja, te – kur bijusi, nebijusi – bite klāt un dzeļ šekumā. Un ka viņa sper sauju šekumā, tur ir palika spalvas.

1.2.11. Cilvēka radīšana

K.Strautiņš no 60.g.v. M.Ģērmanes Madonas apr. Medzūlas pag. Teikas par Dievu

Reiz vienā mājā dzīvojis slinks, slinks puisis unčakla meita. Puisis gulējis uz krāsns, bet meita vērpusi. Ienācis vecs vecītis, tas bijis pats Dieviņš, un prasījis ceļu. Puisis no krāsnsaugšas izstiepis lielu, garu kāju un ar to parādījis Dieviņam ceļu, teikdams: vei, vei uz to pusi, lai šis ejot. Meita nokaunējusies, ka puisis ar kāju ceļu rādījis, paņēmusi Dieviņu aiz rokas, izvedusi ārā  un tad ar roku parādījusi, uz kuru pusi jāejot, Tad Dieviņš meitai teicis, ka šai tas slinkais puisis jāprecējot, citādi viņam nebūšot apgādnieka, un tas varot vēl nomirt badā.

No tā laika esot tā, ka slinkie puiši precējoties ar čaklām meitām un čaklie puiši ar slinkām meitām.

Piezīme. Skolnieks J.Dūdiņš ir uzrakstījis tādu pašu teiku arī Secē.

1.2.10. Cilvēka radīšana

M.Garkolne no 76 g.v. Īvas Staleidzānes Atašienē

Senajos laikos Dievs ar svēto Mikaelu staigāja pa pasauli. Dievs gribēja, lai sieva būtu vecākā saimē, bet svētais Mikaels gribēja, ka vīram būtu virsroka. Tā šie runādami un spriezdami iegāja kādā istabiņā un paprasīja naktsmājas. Istabiņā sēdēja vecītis un teica: „Es ielaidīšu, bet kad atnāks mana sieva tad var man un visiem tikt!” „Mums vakariņu nevajag, tikai parādi vietu, kur pārgulēt,” saka Dievs ar Mikaelu. Vecītis parādīja vietu, kur gulēt, un Dievs ar Mikaelu atgūlās. Pēc neilga laika atnāca veča sieva. Vecītis izstāstīja, ka ielaidis divus ceļa gājējus uz nakts mājām un jau ierādījis vietu un šie atgūlās. „Kā tu drīkstēji bez manas ziņas laist?” Vecene sāka sist veci un tad aizgāja sist Dievu ar Mikaelu. Dievs gulēja gultas malā un vecene šo pirmo sāka kulstīt, kādēļ bez šīs ziņas iegāja uz naktsmājām. Tad vecene aizskrēja vēl sist savu veci. Mikaels, žēlodams Dievu tagad atgūlās gultas malā un Dievu palaida pie sienas, lai vecene vēl nesāktu sist Dievu. Ne pēc gara laiciņa atskrēja vecene un teica: „Vajag sadot gultas gulētājam pie sienas, tam kas gulēja pie gultas malas jau tika.” Nu sāka atkal sist Dievu. Tad vecene aizskrēja un atgūlās, No rīta Dievs ar Mikaelu piecēlās un sāka iet tālāk. Tagad Mikaels prasa nu Dievam: „Kuram dosim virsroku: sievai vai vīram?” „Lai vīrs ir par sievas galvu!” atbildēja Dievs un aizgāja tālāk.

1.2.9. Cilvēka radīšana

K.Strautiņš no 60 g.v. M.Ģērmanes Madonas apr. Mēdzulas pag. Teikas par Dievu

Agrākos laikos bijis gluži otrādi: tagad puiši ņemot sievas, bet tad meitas ņēmušas vīrus. Reiz iznācis tā, ka šī ieraša bijusi jāpārmaina. Meitas nevarējušas vien izvēlēties. Dieva zirdziņu nodzinušas putās, caurām naktīm jādamas vīra raudzīties. Dieviņš par to noskaities, ka meitas bijušas tik iedomīgas, neviena puiša bez vainas nevarējušas izvēlēties un vēl zirdziņu nodzinušas. Tad Dieviņš iekārtojis tā, ka puiši meklējuši sev sievu, bet meitām bijis jāiet pie tāda, kāds gadījies. Tad Dieviņš meitām atriebies par sava zirdziņa dīdīšanu.