1.5.1. Dievs nospriež mūža garumu

H.Skujiņa no 59.g.v. Augusta Kārkliņa Mēru pag.

Dievs sācis lemt cilvēkiem un kustoņiem mūža garumus. Pirmais nācis zirgs un Dievs šim sacīš: „Tev būs trīsdesmit gadu!”

„Tas ir par dau,” sacīš zirgs. „Man ir vienmēr grūti jāstrādā un tā es vairs nevarēšu savu kaulu pavazāt.” Un tikmēr zirgs diņģējis, kamēr nodinģēš sev astoņpadsmit gadus.

Otrais nācis suns un šim atkal Dievs sacīš: „Tev būs trīsdesmit gadu!”

„Tas ir par dau,” sacīš suns. „Man naktīs jāsalst ārā un pa dienu man ar dau darba; tā es vairs nevarēšu sev maizes nopelnīt,” un suns tikmēr diņģējies, kamēr nodiņģēš sev mūža garumu uz divpadsmit gadiem.

Trešais nācis mērkaķis un Dievs šim atkal sacīš: „Tev būs trīsdesmit gadu!”

„Tas ir par dau, sacīš mērkaķis. „Man visu mūžu jāākstās,” un mērkaķis tikmēr diņģējies, kamēr nodiņģēš sev mūža garumu uz desmit gadiem.

Ceturtais nācis cilvēks un Dievs šim sacīš: „Tev būs trīsdesmit gadu!”

„Tas ir par maz,” sacīš cilvēks. „Tā jau es tikko esu pie riktīga prāta nācis, tev jāliek vēl klāt!”

Dievs pielicies cilvēka mūžam zirga astoņpadsmit gadus, bet cilvēks atkal diņģējies un sacīš: „Tas vē ir par maz, jo man vē bērni nebūs lieli.”

Tā Dievs pielicies cilvēkam vē divpadsmit suņa gadus un cilvēks vēl diņģējies un sacīš, ka tas vēl esot par maz. Ta nu Dievs vēl pielicies cilvēkam desmit mērkaķa gadus un ar to cilvēks bīš mierā. Nu tā ar cilvēkam palicis. Sava paša gados, cilvēkam ietot labi, zirga gados esot grūtāki jāstrādā, suņa gados vairs neesot zobu un jākremtot tāpat kā suņam, un mērkaķa gados esot jāākstoties.

Piezīme. Šī ir veca rietumu Eiropas teika, kas izplatījusies ar Skolas maizi.