1.11.14. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

G.Pols no 83.g.v. Mades Pušķes Beļavas pag.

Senāk vārpas augušas salmu stiebru garumā, bet reiz viena nolaidīga slinka māte nav ņēmusi sūnas kušķīti, bet maizes mīkstumu un slaucījusi ar to bērnam pakaļu. Dievs par to apskaities un noteicis, ka vārpas vairs neaudzēšot. Bet nu ir nākuši pie Dieva suņi un kaķi, tie lūguši, lai jel audzinot vārpas ķetnas garumā. Dievs tos paklausījis un no tā laika vārpas augot ķetnas garumā.

1.11.11. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

A.Aizsilis Lubānā

Senos laikos rudzu vārpas bijušas stiebrā līdz pirmam posmam. Cilvēki nezinājuši, kur maizi likt. Reiz māte ar maizes garozu pat bērnam pakaļu slaucījusi. Dievs gājis garām un saskaities, ka pavisam negribējis vairs rudzus atstāt. Vista teikusi: „Manis dēļ lai nav neviena, gan es pār sētiņu pārlēkšu un dabūšu ēst.” Bet sunītis lūdzis Dievam, lai atstājot kaut tik vienu garu vārpiņu, kā no purna līdz acīm. Dievs sunīti paklausījis un atstājis arī tik garu vārpu, kā sunītis lūdzis. No tā laika ticīgi cilvēki vienmēr sunim maizi pametot un nosakot: „Še, sunīt, ir mēs tavu daļu ēdam!”