A.Aizsilis Lubānā
Senos laikos rudzu vārpas
bijušas stiebrā līdz pirmam posmam. Cilvēki nezinājuši, kur maizi likt. Reiz
māte ar maizes garozu pat bērnam pakaļu slaucījusi. Dievs gājis garām un
saskaities, ka pavisam negribējis vairs rudzus atstāt. Vista teikusi: „Manis
dēļ lai nav neviena, gan es pār sētiņu pārlēkšu un dabūšu ēst.” Bet sunītis
lūdzis Dievam, lai atstājot kaut tik vienu garu vārpiņu, kā no purna līdz acīm.
Dievs sunīti paklausījis un atstājis arī tik garu vārpu, kā sunītis lūdzis. No
tā laika ticīgi cilvēki vienmēr sunim maizi pametot un nosakot: „Še, sunīt, ir
mēs tavu daļu ēdam!”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru