1.15.1. Mājas lopi

Skolniece M.Jansone no 76 g.v. L.Lagzdiņas Tukuma apr. Pļaviņu pag. Teikas par Dievu

Senos vecos laikos visi kustoņi runājuši. Bet viņu sarunas nepatika cilvēkiem. Kustoņi sagāja visi kopā un norunāja, kuram cilvēkam klausīt un kuram neklausīt. Tai laikā arī dzīvojis viens zemnieks, kas lopus briesmīgi mocījis. Lopi visi sarunājuši un aizbēguši no tā. Suņi palikuši ļoti bailīgi un blandījušies pa mežiem kā vilki. Vienu dienu tas zemnieks braucis pirkt jaunus lopus. Viņam bijis jābrauc caur mežu. Viņš bijis sapircis daudz govju, aitu un zirgu. Braucot caur mežu, viņa bijušie lopi sarunājuši, nobadījuši un saplosījuši savu saimnieku.

Dievs palicis ļoti dusmīgs un atņēmis lopiem valodu. Vēl tikai Jāņu naktī var daži lopi sarunāties.

1.13.8. Ēdieni

J.Brics Daugavpils Jasmuižas pag. Teikas par Dievu

Reiz senajos laikos, kad Dievs staigāja vēl pa zemi, viens zemnieks darīja alu. Viņš bija tā aizņemts ar savu darbu, ka maz vēroja, kas notiek apkārt. Pie viņa piegāja Dievs un sacīja: „Dievs palīdz!” Bet zemnieks, būdams aizņemts, nekā neatbildēja. Dievs aizgāja projām. Pēc neilga laiciņa viņš atkal piegāja klāt un atkārtoja to pašu, bet arī šoreiz atbildes nedabūja. Piegāja Dievs arī trešo reizi un sacīja: „Dievs palīdz!” Šoreiz zemnieks tomēr atbildēja: „Paldies!”

Tad Dievs sacīja: „Par to, ka tu tik trešo reizi man atbildēji, tev būs jānes trīsreiz vairāk ūdens, nekā tur iznāks alus,” un aizgāja projām,

Patiesi, tagad alu darot vajag patērēt apmēram trīsreiz vairāk ūdens, nekā iznāk alus.

1.12.2. Kādēļ miežiem aug akoti

P.Vītoliņš Lubelā

Dievs cilvēkam bija devis visu sēklu rokā, arī miežus. Bet mieži toreiz bija pliki bez akotiem. Zemnieks iesēja miežus. Uzauga par vari skaisti mieži, ka bez mīļuma nevarēja noskatīties. Bet tikko mieži nāca zaļbriedā, zvirbuļi kā uztaisīti bariem virsū un gribēja vai visus apēst. Nekā nevarēja tos atgainīt. Zemniekam neko darīt, kā iet pie Dieva žēloties, sūdzēt zvirbuļus. Dievs sacīja”: „Labi! Es došu miežiem šķēpus, ar kuriem tie varēs zvirbuļiem pretī turēties.” Zemnieks aizgāja pateikdamies. Un redzi: mieži vairs nebija pliki kā iesākumā, bet gariem akotiem apbruņojušies, tā kā zvirbuļi nekā nevarēja piekļūt pie grauda. Pienāca rudens, sēra miežus rijā priecādamies. Tomēr prieki palika par bēdām: miežu akoti atkal nobirza un bira zemniekam acīs. To moku nevarēdams izciest, viņš atkal gāja pie Dieva: lai atņemot miezim šķēpus, jo maitājot šim acis ārā: labāki lai zvirbuļi apēdot vai visus miežus, kad tikai šim gaisma paliekot dzīva. Bet Dievs atsacīja: „Tā vis nebūs, kā tu domā! Es tev došu acīm sargus, kas viņas aizsargās no iebirumiem.” Tūliņ zemniekam uzauga acu plakstiņiem spalvas, skropstas. Dievs vēl noteica, lai nu vairs nenākot pie šā sūdzēties. No tā laika esot visiem cilvēkiem uz acu plakstiņiem spalviņas, skropstas, un miežiem akoti.

1.12.1. Kādēļ miežiem aug akoti

R.V.Bērziņš Nītaures Annā

Dievs, cilvēku radījis, tam deva arī miežus, bet bez akotu. Rudenī Dievs vaicāja: „Kā tev patīk šī labība?” Cilvēks sacīja: „Ko nu man tie mieži līdz – zvirbuļi gandrīz visas vārpas noēda.” Dievs teica: „Labi, es gādāšu, ka zvirbuļi vairs miežus gandrīz nemaz neaiztiks.” Rudenī atkal vaicāja Dievs” Kā nu tev labi iet ar miežiem?” Zemnieks atteica: „Jā, Dieviņ, viss būtu labi, bet miežus uz rijas ārdiem badot, man acis piebirst pilnas ar akotiem, tā ka man tīri aklam jāpaliek.” Dievs teica: „Labi, es tev tur izlīdzēšu!” Tādēļ Dievs lika augt cilvēku acu plakstiņiem skropstām.