R.V.Bērziņš Nītaures Annā
Dievs, cilvēku radījis,
tam deva arī miežus, bet bez akotu. Rudenī Dievs vaicāja: „Kā tev patīk šī
labība?” Cilvēks sacīja: „Ko nu man tie mieži līdz – zvirbuļi gandrīz visas
vārpas noēda.” Dievs teica: „Labi, es gādāšu, ka zvirbuļi vairs miežus gandrīz
nemaz neaiztiks.” Rudenī atkal vaicāja Dievs” Kā nu tev labi iet ar miežiem?”
Zemnieks atteica: „Jā, Dieviņ, viss būtu labi, bet miežus uz rijas ārdiem
badot, man acis piebirst pilnas ar akotiem, tā ka man tīri aklam jāpaliek.”
Dievs teica: „Labi, es tev tur izlīdzēšu!” Tādēļ Dievs lika augt cilvēku acu
plakstiņiem skropstām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru