R.Tabīne Kapiņu pag..
Teikas par Dievu
Cilvēkiem uznāca lieli
ūdensplūdi. Viņi nezināja vairs, kur glābties. Kāpa uz jumtiem, koku virsotnēs,
augstos kalnos, viss par velti. Ūdens kā apreibis dzinās pakaļ un slīcināja.
Cilvēki domāja: kur gan Dievs būs palicis, ka neglābj viņus no ūdens. Un Dievs
ar saviem eņģeļiem grauza riekstus. Te viens eņģelītis iesaucās: „Cilvēki
slīkst!” Dievs veras, ka ūdens pārplūdis pār visiem augstiem kalniem, cilvēki
apslīkusi. Palicis tik viens vīrietis koka virsotnē. Dievs mudri nosvieda viņam
lielo rieksta čaulu. Cilvēks iekāpa čaulā un ilgi peldēja pa ūdens virsu. Čaulā
bija palicis puskodola. Ar to viņš barojās. Čaula nesa, nesa viņu pa ūdens
virsu, atnesa uz liela klajuma. Pa to klajumu tecēja liela upe, pa ūdens
krastiem upes krastiem auga kupli koki,
zaļoja labība, bet nebija neviena cilvēka, visi bija apslīkuši. Čaula iepeldēja
upē. Cilvēks izkāpa no čaulas, pavērās visapkārt un lūdza, ka Dievs atdotu
viņam šo zemi.
Un Dievs viņam sacīja: „Šitā
zeme ir tukša. Ko tu viens te darīsi?” Tad cilvēks lūdza, ka Dievs dotu viņam
draugus. Dievs pasacīja: „Kad tev nepatīk dzīvot vienam, meklē pats sev draugu.
Meža vidū ir veca sieksta. Cik reizes pārlīdīsi pār to siekstu, tik tev būs
dēlu un meitu.”
Cilvēks paklausīja, gāja
uz mežu, uzmeklēja veco siekstu un sāka caur viņu ložņāt. Kā pārlien, tā
skaists pārītis nostājas pret viņu, kā pārlien, tā pārītis. Tā viņš līda daudz
reižu. Beigās Dievs viņam sacīja: „Gan!” Un cilvēks vairs nelīda. Pavēries uz
jauniem pāriem, viņš domāja: „Redz’, cik drīzi un lēti dabūju sev līdzcilvēkus!
Gan tas Dievs ir gudrs padomu devējs.” Un Dievam par godu visus jaunos nosauca
par lēšu cilti.
No tām lēšu ciltīm ceļas
tagadējie leiši un latvieši.
