1.14.2. Ūdens plūdi

R.Tabīne Kapiņu pag.. Teikas par Dievu

Cilvēkiem uznāca lieli ūdensplūdi. Viņi nezināja vairs, kur glābties. Kāpa uz jumtiem, koku virsotnēs, augstos kalnos, viss par velti. Ūdens kā apreibis dzinās pakaļ un slīcināja. Cilvēki domāja: kur gan Dievs būs palicis, ka neglābj viņus no ūdens. Un Dievs ar saviem eņģeļiem grauza riekstus. Te viens eņģelītis iesaucās: „Cilvēki slīkst!” Dievs veras, ka ūdens pārplūdis pār visiem augstiem kalniem, cilvēki apslīkusi. Palicis tik viens vīrietis koka virsotnē. Dievs mudri nosvieda viņam lielo rieksta čaulu. Cilvēks iekāpa čaulā un ilgi peldēja pa ūdens virsu. Čaulā bija palicis puskodola. Ar to viņš barojās. Čaula nesa, nesa viņu pa ūdens virsu, atnesa uz liela klajuma. Pa to klajumu tecēja liela upe, pa ūdens krastiem  upes krastiem auga kupli koki, zaļoja labība, bet nebija neviena cilvēka, visi bija apslīkuši. Čaula iepeldēja upē. Cilvēks izkāpa no čaulas, pavērās visapkārt un lūdza, ka Dievs atdotu viņam šo zemi.

Un Dievs viņam sacīja: „Šitā zeme ir tukša. Ko tu viens te darīsi?” Tad cilvēks lūdza, ka Dievs dotu viņam draugus. Dievs pasacīja: „Kad tev nepatīk dzīvot vienam, meklē pats sev draugu. Meža vidū ir veca sieksta. Cik reizes pārlīdīsi pār to siekstu, tik tev būs dēlu un meitu.”

Cilvēks paklausīja, gāja uz mežu, uzmeklēja veco siekstu un sāka caur viņu ložņāt. Kā pārlien, tā skaists pārītis nostājas pret viņu, kā pārlien, tā pārītis. Tā viņš līda daudz reižu. Beigās Dievs viņam sacīja: „Gan!” Un cilvēks vairs nelīda. Pavēries uz jauniem pāriem, viņš domāja: „Redz’, cik drīzi un lēti dabūju sev līdzcilvēkus! Gan tas Dievs ir gudrs padomu devējs.” Un Dievam par godu visus jaunos nosauca par lēšu cilti.

No tām lēšu ciltīm ceļas tagadējie leiši un latvieši.

1.13.8. Ēdieni

J.Brics Daugavpils Jasmuižas pag. Teikas par Dievu

Reiz senajos laikos, kad Dievs staigāja vēl pa zemi, viens zemnieks darīja alu. Viņš bija tā aizņemts ar savu darbu, ka maz vēroja, kas notiek apkārt. Pie viņa piegāja Dievs un sacīja: „Dievs palīdz!” Bet zemnieks, būdams aizņemts, nekā neatbildēja. Dievs aizgāja projām. Pēc neilga laiciņa viņš atkal piegāja klāt un atkārtoja to pašu, bet arī šoreiz atbildes nedabūja. Piegāja Dievs arī trešo reizi un sacīja: „Dievs palīdz!” Šoreiz zemnieks tomēr atbildēja: „Paldies!”

Tad Dievs sacīja: „Par to, ka tu tik trešo reizi man atbildēji, tev būs jānes trīsreiz vairāk ūdens, nekā tur iznāks alus,” un aizgāja projām,

Patiesi, tagad alu darot vajag patērēt apmēram trīsreiz vairāk ūdens, nekā iznāk alus.

1.13.7. Ēdieni

K.Jansons Plāņos.

Sieviete reiz nesusi apsegtu piena trauku. Dievs, kas tai gājis garām, prasījis, ko viņa tur nesot. Sieva melojusi sacīdama, ka viņa nesot ūdeni. „Nu, lai tev tur arī paliek ūdens!” teicis Dievs. No tā laika pienam esot suliņas.

1.13.5. Ēdieni

Jānis Krūmiņš, Auļukalnā.

Dieviņš senāk staigājis pa zemes virsu vecīša izskatā. Reiz ļauna mātīte satikusi Dieviņu pie kūts, kad patlaban nesusi slauktuvē pienu uz istabu. Bet tiklīdz Dieviņu ieraudzījusi, tūliņ pārsegusi slauktuvi ar lindrakiem, jo nepazīdama noturējusi to par burvi jeb skauģi. Tad Dieviņš vaicājis, ko viņa tur nesot. Šī atteikusi : „Ūdeni!” Dieviņš par tik rupjiem meliem aplam apskaities un jau gribējis likt pienam aizvienu par ūdeni palikt, bet tad iežēlojies:  ko tad mazi bērni dzeršot, un nedarījis vis tā. Tomēr bez soda palaist nevarējis, tādēļ nolēmis: no šā brīža, pienu sildot, lai suliņu vairāk, nekā biezā piena. Priekš tam esot bijis otrādi: biezā piena bijis divreiz tik daudz, nekā suliņu; bet tā sieva vien to samaitājusi uz laiku laikiem.