1.15.10. Mājas lopi

R.Tabīne, vispārīgi Latgalē

Dievs, staigādams pa pasauli, piegāja pie upes un nevarēja pāri tikt. Tepat upes malā ganījās zirgs. Dievs lūdza, lai zirgs pārnes to uz otru upes krastu, bet zirgs atteicis: „Ej pats, pa to laiku es varu paēst.”

„Labi!” teica Dievs, „tu vari visu dzīvi atpūsties; muša tev nedos tev mierīgi ēst.”

Nu Dievs gāja pie vērša, un vērsis tūlīt pielieca savu muguru, lai Dievs varētu apsēsties, un pārnesa viņu uz otru krastu. Un tāpēc vērsis paēdis var mierīgi atpūsties, bet zirgam nekad nav miera. Ganībās muša nedod mierīgi paēst un pēc ganībām cilvēks darbā dzen.

Piezīme. Šī pasaka ir tulkota arī poļu valodā 1891.gadā Krakovā.

1.15.9. Mājas lopi

P.Šmits Raunā

Viens vecs vīriņš reiz gribēja pār upi pārcelties un lūdzis zirgu, kas upmalā ēdis zāli, lai viņu pārnesot. Zirgs atbildējis: „Man nav vaļas, man jāēd.” Vīriņš, kas bijis pats Dievs, sacījis: „Tad tev arī nekad nebūs vaļas paēst.” Turpat bijis arī viens vērsis, un Dievs tad lūdzis to, lai pārnesot. Vērsis paklausījis un pārnesis Dievu pār upi. Dievs sacījis: „ Par to, ka tu paklausīji, tu varēsi vienādi mierīgi ēst zāli, un tev nebūs nekāds darbs jāstrādā.” No tā laika zirgam nekad nav vaļas paēst, bet vēršam nav jādara nekādi darbi.

1.14.2. Ūdens plūdi

R.Tabīne Kapiņu pag.. Teikas par Dievu

Cilvēkiem uznāca lieli ūdensplūdi. Viņi nezināja vairs, kur glābties. Kāpa uz jumtiem, koku virsotnēs, augstos kalnos, viss par velti. Ūdens kā apreibis dzinās pakaļ un slīcināja. Cilvēki domāja: kur gan Dievs būs palicis, ka neglābj viņus no ūdens. Un Dievs ar saviem eņģeļiem grauza riekstus. Te viens eņģelītis iesaucās: „Cilvēki slīkst!” Dievs veras, ka ūdens pārplūdis pār visiem augstiem kalniem, cilvēki apslīkusi. Palicis tik viens vīrietis koka virsotnē. Dievs mudri nosvieda viņam lielo rieksta čaulu. Cilvēks iekāpa čaulā un ilgi peldēja pa ūdens virsu. Čaulā bija palicis puskodola. Ar to viņš barojās. Čaula nesa, nesa viņu pa ūdens virsu, atnesa uz liela klajuma. Pa to klajumu tecēja liela upe, pa ūdens krastiem  upes krastiem auga kupli koki, zaļoja labība, bet nebija neviena cilvēka, visi bija apslīkuši. Čaula iepeldēja upē. Cilvēks izkāpa no čaulas, pavērās visapkārt un lūdza, ka Dievs atdotu viņam šo zemi.

Un Dievs viņam sacīja: „Šitā zeme ir tukša. Ko tu viens te darīsi?” Tad cilvēks lūdza, ka Dievs dotu viņam draugus. Dievs pasacīja: „Kad tev nepatīk dzīvot vienam, meklē pats sev draugu. Meža vidū ir veca sieksta. Cik reizes pārlīdīsi pār to siekstu, tik tev būs dēlu un meitu.”

Cilvēks paklausīja, gāja uz mežu, uzmeklēja veco siekstu un sāka caur viņu ložņāt. Kā pārlien, tā skaists pārītis nostājas pret viņu, kā pārlien, tā pārītis. Tā viņš līda daudz reižu. Beigās Dievs viņam sacīja: „Gan!” Un cilvēks vairs nelīda. Pavēries uz jauniem pāriem, viņš domāja: „Redz’, cik drīzi un lēti dabūju sev līdzcilvēkus! Gan tas Dievs ir gudrs padomu devējs.” Un Dievam par godu visus jaunos nosauca par lēšu cilti.

No tām lēšu ciltīm ceļas tagadējie leiši un latvieši.

1.14.1. Ūdens plūdi

Tarzieru Kārlis Druvienā

Vecos laikos ļaudis bijuši lieli un stipri, tāpēc Dievu nemaz nebijušies, un tad Dievs par to uzsūtījis lielos palus. Ūdens kāpis tik augstu, ka viņi gandrīz sniegušies pie debesīm. Kad pali nākuši, tad Dieviņš vēl sēdējis debesīs pie loga un ēdis olas. Viens cilvēku pāris vien vēl atlicis labs un to negribējās līdzi noslīcināt, tāpēc tiem piemetis vienu olas čaulu un šie tur iekāpuši un, un saņēmuši visādus putnus, zvērus, braukuši bez bēdas pa ūdeni. Bet viens kalējs no milzu vīriem pieķēries pie čaulmalas malas un tā izglābies līdzi. Kad pali nostājušies, tad tas paņēmis savu lielo āmuru un nokalis dzelzs vāli. Kad uzkāpis lielā kalnā, tad varējis jau aizsniegt pašas debesis. Pa priekšu apgūlies atpūsties. Kāds mednieks dzinis zaķi un ar visiem suņiem iedevies – zaķam pakaļ milža kalēja ausī. Visu dienu dzinis un zaķa nepanācis, griezies atpakaļ. Milžu kalējs domājis, ka utis pa ausi tekājot, uztrūcies un sācis galvu ies sukāt, utis arī birušas kā spaļi. Bet kas tās par utīm? Tīri lāči un vilki. Izsukājies, gribējis atkal apgulties, bet iegribējies ēst. Ņēmis vienu ganību meža vēršu uz reizes. Mednieki par to saskaitušies, aizdedzinājuši šam svārkus. Šis iekāpis jūrā un uguni apdzēsis. Bet tad saskaities. Uzskrējis vienā kalnā, izsitis debesim logu un gribējis kāpt iekšā, bet Pērkons pateicis: Tā nu gan lai nedarot! Šis vilcis Pērkonam ar savu dzelzs vāli tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien un sācis kāpt. Pērkons paņēmis bijstaragu un spēris šam tā pa galvu, ka augšpēdus iekritis ellē.

Piezīme. Tarzieris gan nav uzticams tradīciju vācējs un arī šī teika ir bez šaubām tīši izpušķota. Negribas tomēr apgalvot, ka teika būtu viltota.

1.13.9. Ēdieni

A.Korsaks no 75 g.v. D.Dribas. Teikas par Dievu

Dievs vienreiz noskatījies, ka viens vīrs nozog maizes gabalu. Dievs nu labi novēro, ko tas vīrs darīs: vai viņš gribēs tikai mantu sev raut, vai arī viņš ir dikti izsalcis un grib tikai maizes kumosu apēst. Vīrs pagājis sāņus un maizes kumosu apēdis ar gardu muti. Tad salicis vēl rokas un teicis: „Paldies, Dievam, nu manā vēderā atkal bišķi būs!”

Dievs redz, ka tā ir, ka vīrs nav gribējis mantu sev dzīt, un tad noteicis, ka tas nav bijis nekāds grēks. Paēst jau cilvēkam vajag. Un no tās reizes tā arī ļaudis sākuši domāt, ka nozagt no cita maizes gabaliņu, ko paēst, tas nav grēks.

1.13.8. Ēdieni

J.Brics Daugavpils Jasmuižas pag. Teikas par Dievu

Reiz senajos laikos, kad Dievs staigāja vēl pa zemi, viens zemnieks darīja alu. Viņš bija tā aizņemts ar savu darbu, ka maz vēroja, kas notiek apkārt. Pie viņa piegāja Dievs un sacīja: „Dievs palīdz!” Bet zemnieks, būdams aizņemts, nekā neatbildēja. Dievs aizgāja projām. Pēc neilga laiciņa viņš atkal piegāja klāt un atkārtoja to pašu, bet arī šoreiz atbildes nedabūja. Piegāja Dievs arī trešo reizi un sacīja: „Dievs palīdz!” Šoreiz zemnieks tomēr atbildēja: „Paldies!”

Tad Dievs sacīja: „Par to, ka tu tik trešo reizi man atbildēji, tev būs jānes trīsreiz vairāk ūdens, nekā tur iznāks alus,” un aizgāja projām,

Patiesi, tagad alu darot vajag patērēt apmēram trīsreiz vairāk ūdens, nekā iznāk alus.

1.13.7. Ēdieni

K.Jansons Plāņos.

Sieviete reiz nesusi apsegtu piena trauku. Dievs, kas tai gājis garām, prasījis, ko viņa tur nesot. Sieva melojusi sacīdama, ka viņa nesot ūdeni. „Nu, lai tev tur arī paliek ūdens!” teicis Dievs. No tā laika pienam esot suliņas.

1.13.4. Ēdieni

I.Kažoka Lubānā

Vecos laikos Dievs, pa zemi staigādams, piegājis pie ogotāja un prasījis, vai esot paēdis. Ogotājs atbildējis: „Ne ēdis, ne neēdis!”

Tā nu arī par ogām nolicis. Ja ogotājs būtu teicis, ka paēdis, tad tagad ar varētu no ogām paēst.

1.13.3. Ēdieni

J.Ragainis no 80 g.v. A.Lankmanes Bērzaunes pag. Teikas par Dievu.

Saimniece vārījusi putru. Ielējusi mazu lāsīti, bet piekūsējis pilns katls. Vārījusi otrā dienā. Ielējusi mazu lāsīti, bet atkal piekūsējis pilns katliņš. Viņa teikusi: "Lai tev tukšā! Es tak tik vien vārīju, kā vienai reizei!" Dievs, to izdzirdis, saskaities un teicis: "Lai tev būtu tik vien putras, cik ūdens!"
Un tā tas notiek arī šo baltdien.

1.13.1. Ēdieni

A.Lerchis-Puškaitis Džukstē-Pienavā

Vecos laikos Dievs esot staigājis pa zemes virsu, pie kam pārvērties drīz par ceļa vīru, drīz par ubagu. Tā reiz viens nabags, kas bijis Dievs, iegājis kādā mājā, sveicinājis ļoti laipni mājiniekus un lūdzies kaut kur apsēsties. Viena sieva nosēdinājusi nabagu sev blakām un sākusi, savu mazo dēliņu auklēdama, ar nabagu jautri tērzēt. Nabagam tāda laipnība patikusi un tādēļ projām iedams sacījis: „Tagad nu man jāiet: bet par tavu laipnību gribu tevi no grūtas bērnu auklēšanas atsvabināt: liec maziņo zemē – viņš staigās!”

Sieva to dzirdēdama, smējusies pilnā kaklā: „Nē, vecīt! Tu runā skaidri, kā jau tāds vīrišķis, kas par bērniem nekā neprot. Tik mazu bērniņu zemē likt, lai kristu un sasistos, to jau neļaušu ierunāties.”

Kad nabags pa trim lāgām izrunājies un tomēr sievu pie tam nepiedabūjis, tad aiziedams teicis: „Ja neklausi, tad čunkā līdz gadam, kamēr pats no sevis staigās!” Tādēļ vēl šo baltdien bērni pirmajā gadā nestaigājot.

No tās mājas Dievs nogājis uz citu un nosēdies pie ugunskura. Saimniece patlaban uzlikusi pusdienas katlu un tecējusi uz klēti pēc aizdara. Dievs tamēr piepildījis katlu līdz malām ar visgaršīgāko barību. Bet saimniece to nenojēgusi un tādēļ pukojusies: „Kad tevi jupis! Katls piegāzts līdz malām! Kur nu tik daudz putras lai lieku? Tīri posts! Tu nedrīksti ne pēdas aizkustēt, kad jau viss otrādi padarīts.”

To dzirdēdams, ubags atteicis: „Es, es pielēju katlu pilnu, bet ja negribi, tad lai paliek tik, cik bijis!” Katls tūdaļ noplacis līdz pusei. Tādēļ ir vēl šodien , saimniecēm vāroties, katli iet pāri; bet kad barība gatava, tad vairāk nav, kā pusē.

Tagad Dievs, ubags, gājis gar trešo māju un ieraudzījis uz lauka sieviņu vārpas lasām.

„Nu, labdien! Tev gan sieviņ, kā redzu, ļoti grūti klājas.”

„Paldies, paldies! Vecīt, grūti jau pārlieku, ja maizīte pirkstiem lasāma/”

„Nu, vai dzirdi!” Dievs iesaucies. „Ej uz māju, klētī būs visi apcirkņi pilni graudu.”

„Paldies, paldies! Bet vai samalts arī būs?” sieva cinkojusies.

„Ja tev vēl ar graudiem nepietiek, tad vārpačo tikai tālāk, nepiepildāmiem nedomu nekā!” Dievs atteicis un aizgājis uz ceturto māju naktsmājas lūgties, bet saimnieks nedevis. To dzirdēdams, ubags iesaucies: „Ptrr!” caur ko saimnieks acumirklī pārvērties par zirgu. Ubags mājas ļaudīm stingri noteicis, lai zirgam nekā cita nedodot, kā gārkūļu salmus ēst, un tad aizgājis uz kaimiņiem pārgulēt. No rīta ubags gājis uz zirga māju atpakaļ, pārvērtis zirgu par cilvēku un tad pazudis.

Nu tad saimnieks nomanījis, ka ubags bijis Dievs un no tā laika neatraidījis neviena ubaga.

1.12.2. Kādēļ miežiem aug akoti

P.Vītoliņš Lubelā

Dievs cilvēkam bija devis visu sēklu rokā, arī miežus. Bet mieži toreiz bija pliki bez akotiem. Zemnieks iesēja miežus. Uzauga par vari skaisti mieži, ka bez mīļuma nevarēja noskatīties. Bet tikko mieži nāca zaļbriedā, zvirbuļi kā uztaisīti bariem virsū un gribēja vai visus apēst. Nekā nevarēja tos atgainīt. Zemniekam neko darīt, kā iet pie Dieva žēloties, sūdzēt zvirbuļus. Dievs sacīja”: „Labi! Es došu miežiem šķēpus, ar kuriem tie varēs zvirbuļiem pretī turēties.” Zemnieks aizgāja pateikdamies. Un redzi: mieži vairs nebija pliki kā iesākumā, bet gariem akotiem apbruņojušies, tā kā zvirbuļi nekā nevarēja piekļūt pie grauda. Pienāca rudens, sēra miežus rijā priecādamies. Tomēr prieki palika par bēdām: miežu akoti atkal nobirza un bira zemniekam acīs. To moku nevarēdams izciest, viņš atkal gāja pie Dieva: lai atņemot miezim šķēpus, jo maitājot šim acis ārā: labāki lai zvirbuļi apēdot vai visus miežus, kad tikai šim gaisma paliekot dzīva. Bet Dievs atsacīja: „Tā vis nebūs, kā tu domā! Es tev došu acīm sargus, kas viņas aizsargās no iebirumiem.” Tūliņ zemniekam uzauga acu plakstiņiem spalvas, skropstas. Dievs vēl noteica, lai nu vairs nenākot pie šā sūdzēties. No tā laika esot visiem cilvēkiem uz acu plakstiņiem spalviņas, skropstas, un miežiem akoti.

1.12.1. Kādēļ miežiem aug akoti

R.V.Bērziņš Nītaures Annā

Dievs, cilvēku radījis, tam deva arī miežus, bet bez akotu. Rudenī Dievs vaicāja: „Kā tev patīk šī labība?” Cilvēks sacīja: „Ko nu man tie mieži līdz – zvirbuļi gandrīz visas vārpas noēda.” Dievs teica: „Labi, es gādāšu, ka zvirbuļi vairs miežus gandrīz nemaz neaiztiks.” Rudenī atkal vaicāja Dievs” Kā nu tev labi iet ar miežiem?” Zemnieks atteica: „Jā, Dieviņ, viss būtu labi, bet miežus uz rijas ārdiem badot, man acis piebirst pilnas ar akotiem, tā ka man tīri aklam jāpaliek.” Dievs teica: „Labi, es tev tur izlīdzēšu!” Tādēļ Dievs lika augt cilvēku acu plakstiņiem skropstām.

1.11.16. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

A.Oša no D.Joāses Lubānā. A.Aizsila kr.

Sen, senos laikos, cilvēkiem bijis no labībām ļoti laba raža. Viss stiebrs bijis noaudzis no augšas līdz pat lejai ar graudiem. Cilvēki nesapratuši, kur ražu likt. Beidzot nolēmuši no labības taisīt tiltus. Dievs par to sadusmojies un gribējis vairs nemaz neaudzēt nemaz labību. Bet beidzot apdomājies un sācis nobraukt graudus no apakšas uz augšu. Bet Māra bijusi žēlīgāka un aizķērusi pašā galā ar roku. Tas palicis nenobraukts.

Tāpēc tagad vārpa ir tikai Māras saujas garumā.

1.11.15. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

A.Oša no D.Joāses Lubānā. A.Aizsila kr.

Reiz cilvēkiem bijis ļoti daudz maizes, tik daudz, ka pat nebijis kur likt. Gan ēduši lopi, gan cilvēki, bet maizes netrūcis nekad.

Reiz viena māte paņēmusi maizes gabaliņu un krietni piesmējusi. Dievs ļoti sadusmojies par to un negribējis nemaz cilvēkiem vairs maizes dot. Suns aizgājis pie Dieva un lūdzis, lai tak atstājot kaut šā tiesu. Dievs suni apžēlojis un atstājis viņa tiesu.

Tā vēl šodien tīrumā augot tikai suņa tiesa.

1.11.14. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

G.Pols no 83.g.v. Mades Pušķes Beļavas pag.

Senāk vārpas augušas salmu stiebru garumā, bet reiz viena nolaidīga slinka māte nav ņēmusi sūnas kušķīti, bet maizes mīkstumu un slaucījusi ar to bērnam pakaļu. Dievs par to apskaities un noteicis, ka vārpas vairs neaudzēšot. Bet nu ir nākuši pie Dieva suņi un kaķi, tie lūguši, lai jel audzinot vārpas ķetnas garumā. Dievs tos paklausījis un no tā laika vārpas augot ķetnas garumā.

1.11.13. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

M.Bērziņa Vaidavā

Senos laikos esot bijušas ļoti garas vārpas. Viss salms līdz pat zemei bijis ar graudiem apaudzis. Maizes un visa bijis diezgan. Bet reiz viena veca sieviņa noslaucījusi ar maizes garozu bērnam pakaļu. Par to nu Dievs saskaities un atņēmis labībām visus graudus. Tīrumos visur bijuši tukši salmi. Tad suns aizgājis pie Dieva un lūdzis, lai tak vismaz viņa tiesu atstājot. Lai Dievs atstājot graudus pie vārpas tik daudz, lai sunim šķērsām pār muti tiekot. Dievs apžēlojies un devis arī atkal graudus. No tā laika tad arī ir tik īsas vārpas.

1.11.12. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

J.A.Jansons no skolotājas Elzas Vēveres Ļaudonā

Senos laikos rudziem augušas ļoti lielas vārpas. Tāpēc bijusi liela maizes pārpilnība: maize mētājusies pa visiem kaktiem. Reizi viena atraitne ar maizes garozu atslaucījusi bērnam pakaļu. Dievs, to redzēdams, saskaities un gribējis cilvēkiem maizi pavisam atraut. Tad sunītis gājis pie Dieva lūgties: lai jel Dievs viņam neatrauj maizi un audzē kaut jel tik garas vārpiņas, kā viņa ķepiņa. Tad no tā laika Dievs tādas arī audzējis. Un tāpēc tā maize, ko tagad ļaudis ēd, ir suņa izlūgta, un cilvēks nedrīkst sunim maizi liegt.