1.15.10. Mājas lopi

R.Tabīne, vispārīgi Latgalē

Dievs, staigādams pa pasauli, piegāja pie upes un nevarēja pāri tikt. Tepat upes malā ganījās zirgs. Dievs lūdza, lai zirgs pārnes to uz otru upes krastu, bet zirgs atteicis: „Ej pats, pa to laiku es varu paēst.”

„Labi!” teica Dievs, „tu vari visu dzīvi atpūsties; muša tev nedos tev mierīgi ēst.”

Nu Dievs gāja pie vērša, un vērsis tūlīt pielieca savu muguru, lai Dievs varētu apsēsties, un pārnesa viņu uz otru krastu. Un tāpēc vērsis paēdis var mierīgi atpūsties, bet zirgam nekad nav miera. Ganībās muša nedod mierīgi paēst un pēc ganībām cilvēks darbā dzen.

Piezīme. Šī pasaka ir tulkota arī poļu valodā 1891.gadā Krakovā.

1.15.9. Mājas lopi

P.Šmits Raunā

Viens vecs vīriņš reiz gribēja pār upi pārcelties un lūdzis zirgu, kas upmalā ēdis zāli, lai viņu pārnesot. Zirgs atbildējis: „Man nav vaļas, man jāēd.” Vīriņš, kas bijis pats Dievs, sacījis: „Tad tev arī nekad nebūs vaļas paēst.” Turpat bijis arī viens vērsis, un Dievs tad lūdzis to, lai pārnesot. Vērsis paklausījis un pārnesis Dievu pār upi. Dievs sacījis: „ Par to, ka tu paklausīji, tu varēsi vienādi mierīgi ēst zāli, un tev nebūs nekāds darbs jāstrādā.” No tā laika zirgam nekad nav vaļas paēst, bet vēršam nav jādara nekādi darbi.

1.15.6. Mājas lopi

H.Skujiņa no 67 g.v. Rauzas pag. Lielkļavaisu mājas saimnieka Pētera Brikmaņa

Vienu vakaru gailis sācis neganti vistu kult. Vista prasīsi gaiļam, kāpēc šo gailis kuļot. Nu gailis sacīš pretī: kā, vai ta šī nedzirdot, kā zirgi runājot, ka saimnīca liekot saimnieku kapā! Nu vista ar sākusi klausīties, ko zirgi spriež: „Saimniekam rīt jāmirst!” – sacīš viens zirgs.

„Jā,” sacīš otris zirgs, „re’, kā mūsu labo saimnieku ieliks saimnīca kapā! Nu mums ar vais neies tik labi vai’!”

„Jā, bet kas ta vedīs saimnieku uz bedri?” prasīš pirmais zirgs.

Otrais nu sacīš pretī: „Nu, tu jau esi vecākais, tev jau vie būs jāaizved!”

Tā ar noticies, kā zirgi runāši. Rītīnā saimnieks nomiris, ja šim bīsi varēn nikna saimnīca un šo likusi pavisam pie gala.

1.15.5. Mājas lopi

H.Skujiņa no 67 g.v. Pētera Antēna Smiltenē

Reiz Jaunā gada naktī tāpat noticies. Saimnieks aizgāš uz stalli un palīdis pasilē. Viņš gribēš zināt, ko zirgi runās. Kā ta, Kā pienākusi pusnakts, tā Laucis (zirgs) nopūties. Saimnieks tūlītan prasīš: „Nu, Laucīt’, ko tu pūt?”

Nu Laucis sācis runāt un izstāstīš, ka šim (saimniekam) būšot beigas. Tā ar noticies, saimnieks tai pašā gadā vēl bīš pagalam.

1.15.2. Mājas lopi

Kleinhofa Fricis Naudītē

Puisis bija dzirdējis, ka jauna gada naktī visi lopi runājot, Viņš arī gribēja dzirdēt, ko šie triec, un uzlīda uz kūts augšu. Ap pusnakti sāka lopi runāt, tikai vērsis un zirgs neteica neviena vārda. Citi lopi nu prasīja, kāpēc viņi nerunājot. Zirgs atteica: „Puisis, kas tur klausās, mirs un man būs jāved uz kapiem, tāpēc es nerunāju.” Vērsis teica: „Ko lai es runāju, man tādas bēdas: mani kaus uz viņa bērēm.” Puisim pārgāja auksti vien pa kauliem un viņš kāpa žigli zemē; bet tumsā iedams, uzskrēja uz dakšām un nodūrās. Vērsi kāva uz bērēm un zirgam vajadzēja puisi uz kapiem vilkt.

Piezīme. Līdzīgas teikas ir vēl uzrakstījuši Freimaņu Jānis Kr. Bērzeniekos, Kalniņu Jēkabs Ozolniekos (Paulsgnade) un Fr. Krūmiņš Liepupes apr. Pernigeles pag. Arī Raunā ir tāda teika dzirdēta. Par runājamo laiko vēl tiek minēta Ziemas svētku un Jāņa nakts.

1.13.1. Ēdieni

A.Lerchis-Puškaitis Džukstē-Pienavā

Vecos laikos Dievs esot staigājis pa zemes virsu, pie kam pārvērties drīz par ceļa vīru, drīz par ubagu. Tā reiz viens nabags, kas bijis Dievs, iegājis kādā mājā, sveicinājis ļoti laipni mājiniekus un lūdzies kaut kur apsēsties. Viena sieva nosēdinājusi nabagu sev blakām un sākusi, savu mazo dēliņu auklēdama, ar nabagu jautri tērzēt. Nabagam tāda laipnība patikusi un tādēļ projām iedams sacījis: „Tagad nu man jāiet: bet par tavu laipnību gribu tevi no grūtas bērnu auklēšanas atsvabināt: liec maziņo zemē – viņš staigās!”

Sieva to dzirdēdama, smējusies pilnā kaklā: „Nē, vecīt! Tu runā skaidri, kā jau tāds vīrišķis, kas par bērniem nekā neprot. Tik mazu bērniņu zemē likt, lai kristu un sasistos, to jau neļaušu ierunāties.”

Kad nabags pa trim lāgām izrunājies un tomēr sievu pie tam nepiedabūjis, tad aiziedams teicis: „Ja neklausi, tad čunkā līdz gadam, kamēr pats no sevis staigās!” Tādēļ vēl šo baltdien bērni pirmajā gadā nestaigājot.

No tās mājas Dievs nogājis uz citu un nosēdies pie ugunskura. Saimniece patlaban uzlikusi pusdienas katlu un tecējusi uz klēti pēc aizdara. Dievs tamēr piepildījis katlu līdz malām ar visgaršīgāko barību. Bet saimniece to nenojēgusi un tādēļ pukojusies: „Kad tevi jupis! Katls piegāzts līdz malām! Kur nu tik daudz putras lai lieku? Tīri posts! Tu nedrīksti ne pēdas aizkustēt, kad jau viss otrādi padarīts.”

To dzirdēdams, ubags atteicis: „Es, es pielēju katlu pilnu, bet ja negribi, tad lai paliek tik, cik bijis!” Katls tūdaļ noplacis līdz pusei. Tādēļ ir vēl šodien , saimniecēm vāroties, katli iet pāri; bet kad barība gatava, tad vairāk nav, kā pusē.

Tagad Dievs, ubags, gājis gar trešo māju un ieraudzījis uz lauka sieviņu vārpas lasām.

„Nu, labdien! Tev gan sieviņ, kā redzu, ļoti grūti klājas.”

„Paldies, paldies! Vecīt, grūti jau pārlieku, ja maizīte pirkstiem lasāma/”

„Nu, vai dzirdi!” Dievs iesaucies. „Ej uz māju, klētī būs visi apcirkņi pilni graudu.”

„Paldies, paldies! Bet vai samalts arī būs?” sieva cinkojusies.

„Ja tev vēl ar graudiem nepietiek, tad vārpačo tikai tālāk, nepiepildāmiem nedomu nekā!” Dievs atteicis un aizgājis uz ceturto māju naktsmājas lūgties, bet saimnieks nedevis. To dzirdēdams, ubags iesaucies: „Ptrr!” caur ko saimnieks acumirklī pārvērties par zirgu. Ubags mājas ļaudīm stingri noteicis, lai zirgam nekā cita nedodot, kā gārkūļu salmus ēst, un tad aizgājis uz kaimiņiem pārgulēt. No rīta ubags gājis uz zirga māju atpakaļ, pārvērtis zirgu par cilvēku un tad pazudis.

Nu tad saimnieks nomanījis, ka ubags bijis Dievs un no tā laika neatraidījis neviena ubaga.