1.15.8. Mājas lopi

Ētmanis Kazdangā, Brīvzemnieka kr.

Pirmo ziemas svētku naktī kūts augšā var dzirdēt, ko lopi runā. Viens saimnieks tai naktī uzsūta savu puisi, lai noklausās lopu sarunā. Puisis dzird, ka visi lopi sūdzas par nelāgu barību (jo saimnieks bij sīkstulis); bet it sevišķi divi vērši, kam rudzu salmi vien doti, guģējas: „Labi, ka pa visu salmi kaudzi vēl divi pūri graudu sameklēsim, citādi jau gan badā nonīktum.” Sīkstais saimnieks, to no puiša padzirdējis, liek salmus otrreiz kult un patiesi atron divi pūri graudu. Bet vērši salmu barību vien neizcieta – nosprāga un puisis atkal, kas klausījies – nomira.

1.15.7. Mājas lopi

Skolnieks P. Mūrēns Nīcā, K.Lielozola kr.

Pirmo ziemas svētku dienā viens saimnieks gājis klausīties, kā viņa zirgi runā. Kad viņš bija piegājis pie staļļa, tad zirgi arī sāka runāt, kā kuram gājis. Pirmais zirgs saka: „Man gāja ļoti slikti; saimnieks mani dikti sita.” Otrs teica: „Kādas laimes novēlēsim saimniekam?” Trešais sacīja: „Lai viņš labāk nomirst nekā mūs moka!” Un saimnieks otrā dienā nomira un zirgi dabūja viņu vilkt uz kapsētu.

1.15.6. Mājas lopi

H.Skujiņa no 67 g.v. Rauzas pag. Lielkļavaisu mājas saimnieka Pētera Brikmaņa

Vienu vakaru gailis sācis neganti vistu kult. Vista prasīsi gaiļam, kāpēc šo gailis kuļot. Nu gailis sacīš pretī: kā, vai ta šī nedzirdot, kā zirgi runājot, ka saimnīca liekot saimnieku kapā! Nu vista ar sākusi klausīties, ko zirgi spriež: „Saimniekam rīt jāmirst!” – sacīš viens zirgs.

„Jā,” sacīš otris zirgs, „re’, kā mūsu labo saimnieku ieliks saimnīca kapā! Nu mums ar vais neies tik labi vai’!”

„Jā, bet kas ta vedīs saimnieku uz bedri?” prasīš pirmais zirgs.

Otrais nu sacīš pretī: „Nu, tu jau esi vecākais, tev jau vie būs jāaizved!”

Tā ar noticies, kā zirgi runāši. Rītīnā saimnieks nomiris, ja šim bīsi varēn nikna saimnīca un šo likusi pavisam pie gala.

1.15.5. Mājas lopi

H.Skujiņa no 67 g.v. Pētera Antēna Smiltenē

Reiz Jaunā gada naktī tāpat noticies. Saimnieks aizgāš uz stalli un palīdis pasilē. Viņš gribēš zināt, ko zirgi runās. Kā ta, Kā pienākusi pusnakts, tā Laucis (zirgs) nopūties. Saimnieks tūlītan prasīš: „Nu, Laucīt’, ko tu pūt?”

Nu Laucis sācis runāt un izstāstīš, ka šim (saimniekam) būšot beigas. Tā ar noticies, saimnieks tai pašā gadā vēl bīš pagalam.

1.15.3. Mājas lopi

A.Lerchis-Puškaitis Džūkstē

Vecos laikos lopi mācējuši sarunāties. Kādam saimniekam bijis lemts šo valodu trīs reizes noklausīties. Pirmo reizi tas noklausījies pavasarī, ko govs ar vepri runājuši. No rīta, lopus laizot, vepris lepni izlēcis no aizgalda un uzsaucis: „Saimnieks, ubags, atver vārtus!” Vakarā, lopus mājā dzenot, govs teikusi: „Iesim mājā, stilbosim ātri! Rītu būs jaukāka dieniņa, lielāka zālīte!”

Otrreiz saimnieks noklausījies rudenī, ko atkal tie paši runājuši. Vepris vilcis gari, bēdīgi: „Es nīkšu! Es nīkšu!”, bet govs tik ēdusi, sacīdama: „Ēdīsim, ēdīsim, kas zina, kāda dieniņa rītu būs? Vai tiksim vairs laukā?”

Trešo reizi saimnieks noklausījies zirgu sarunā. Tas bijis ziemu. Viņš klusu ielīdis zirgu stallī un klausījies. Viens zirgs teicis: „Te viens slepeni klausās!” Otrs zirgs atbildējis: „Lai papriecājas, lai, beidzamo reizi, parīt tikpat vilksim viņu uz kapsētu!”

Un tā arī bijis: no rīta saimnieks nomiris un trešajā dienā zirgi vilkuši viņu uz kapiem.