1.15.8. Mājas lopi

Ētmanis Kazdangā, Brīvzemnieka kr.

Pirmo ziemas svētku naktī kūts augšā var dzirdēt, ko lopi runā. Viens saimnieks tai naktī uzsūta savu puisi, lai noklausās lopu sarunā. Puisis dzird, ka visi lopi sūdzas par nelāgu barību (jo saimnieks bij sīkstulis); bet it sevišķi divi vērši, kam rudzu salmi vien doti, guģējas: „Labi, ka pa visu salmi kaudzi vēl divi pūri graudu sameklēsim, citādi jau gan badā nonīktum.” Sīkstais saimnieks, to no puiša padzirdējis, liek salmus otrreiz kult un patiesi atron divi pūri graudu. Bet vērši salmu barību vien neizcieta – nosprāga un puisis atkal, kas klausījies – nomira.

1.15.3. Mājas lopi

A.Lerchis-Puškaitis Džūkstē

Vecos laikos lopi mācējuši sarunāties. Kādam saimniekam bijis lemts šo valodu trīs reizes noklausīties. Pirmo reizi tas noklausījies pavasarī, ko govs ar vepri runājuši. No rīta, lopus laizot, vepris lepni izlēcis no aizgalda un uzsaucis: „Saimnieks, ubags, atver vārtus!” Vakarā, lopus mājā dzenot, govs teikusi: „Iesim mājā, stilbosim ātri! Rītu būs jaukāka dieniņa, lielāka zālīte!”

Otrreiz saimnieks noklausījies rudenī, ko atkal tie paši runājuši. Vepris vilcis gari, bēdīgi: „Es nīkšu! Es nīkšu!”, bet govs tik ēdusi, sacīdama: „Ēdīsim, ēdīsim, kas zina, kāda dieniņa rītu būs? Vai tiksim vairs laukā?”

Trešo reizi saimnieks noklausījies zirgu sarunā. Tas bijis ziemu. Viņš klusu ielīdis zirgu stallī un klausījies. Viens zirgs teicis: „Te viens slepeni klausās!” Otrs zirgs atbildējis: „Lai papriecājas, lai, beidzamo reizi, parīt tikpat vilksim viņu uz kapsētu!”

Un tā arī bijis: no rīta saimnieks nomiris un trešajā dienā zirgi vilkuši viņu uz kapiem.

1.15.2. Mājas lopi

Kleinhofa Fricis Naudītē

Puisis bija dzirdējis, ka jauna gada naktī visi lopi runājot, Viņš arī gribēja dzirdēt, ko šie triec, un uzlīda uz kūts augšu. Ap pusnakti sāka lopi runāt, tikai vērsis un zirgs neteica neviena vārda. Citi lopi nu prasīja, kāpēc viņi nerunājot. Zirgs atteica: „Puisis, kas tur klausās, mirs un man būs jāved uz kapiem, tāpēc es nerunāju.” Vērsis teica: „Ko lai es runāju, man tādas bēdas: mani kaus uz viņa bērēm.” Puisim pārgāja auksti vien pa kauliem un viņš kāpa žigli zemē; bet tumsā iedams, uzskrēja uz dakšām un nodūrās. Vērsi kāva uz bērēm un zirgam vajadzēja puisi uz kapiem vilkt.

Piezīme. Līdzīgas teikas ir vēl uzrakstījuši Freimaņu Jānis Kr. Bērzeniekos, Kalniņu Jēkabs Ozolniekos (Paulsgnade) un Fr. Krūmiņš Liepupes apr. Pernigeles pag. Arī Raunā ir tāda teika dzirdēta. Par runājamo laiko vēl tiek minēta Ziemas svētku un Jāņa nakts.

1.15.1. Mājas lopi

Skolniece M.Jansone no 76 g.v. L.Lagzdiņas Tukuma apr. Pļaviņu pag. Teikas par Dievu

Senos vecos laikos visi kustoņi runājuši. Bet viņu sarunas nepatika cilvēkiem. Kustoņi sagāja visi kopā un norunāja, kuram cilvēkam klausīt un kuram neklausīt. Tai laikā arī dzīvojis viens zemnieks, kas lopus briesmīgi mocījis. Lopi visi sarunājuši un aizbēguši no tā. Suņi palikuši ļoti bailīgi un blandījušies pa mežiem kā vilki. Vienu dienu tas zemnieks braucis pirkt jaunus lopus. Viņam bijis jābrauc caur mežu. Viņš bijis sapircis daudz govju, aitu un zirgu. Braucot caur mežu, viņa bijušie lopi sarunājuši, nobadījuši un saplosījuši savu saimnieku.

Dievs palicis ļoti dusmīgs un atņēmis lopiem valodu. Vēl tikai Jāņu naktī var daži lopi sarunāties.