1.13.10. Ēdieni

Ozoliņu Niklāss Grazfonē, „Dienas Lapā”

Reiz bijis bads. Cilvēki nezinājuši, kur šauties aiz bada; visi bijuši izdēdējuši kā drāna. Tikai kāda māmuliņa ar savu vienīgo meitu bijušas spirgtas un veselas. Ļaudis brīnījušies un prasījuši, no kā šās uzturoties. Vecīte rādījusi vēžus un sacījusi, ka šī šos kukaiņus ēdot. Citi arī lūkojuši un atraduši, ka esot garda gaļa; viņi sākuši ēst vēžus un tā izglābušies no bada.

1.11.17. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

Elza Gaile Trikātā.

Sunim nedrīkst maizes liegt, jo mēs visi tik no suņa žēlastības esam maizi paēduši. Lielos bada gados nekur vairs nav bijis sēklas, cilvēki visu ar badu apēduši, bet suns zem ķepiņas paglabājis sēklu un tā nu cilvēki tikuši atkal pie maizes.

1.11.16. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

A.Oša no D.Joāses Lubānā. A.Aizsila kr.

Sen, senos laikos, cilvēkiem bijis no labībām ļoti laba raža. Viss stiebrs bijis noaudzis no augšas līdz pat lejai ar graudiem. Cilvēki nesapratuši, kur ražu likt. Beidzot nolēmuši no labības taisīt tiltus. Dievs par to sadusmojies un gribējis vairs nemaz neaudzēt nemaz labību. Bet beidzot apdomājies un sācis nobraukt graudus no apakšas uz augšu. Bet Māra bijusi žēlīgāka un aizķērusi pašā galā ar roku. Tas palicis nenobraukts.

Tāpēc tagad vārpa ir tikai Māras saujas garumā.