1.11.17. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

Elza Gaile Trikātā.

Sunim nedrīkst maizes liegt, jo mēs visi tik no suņa žēlastības esam maizi paēduši. Lielos bada gados nekur vairs nav bijis sēklas, cilvēki visu ar badu apēduši, bet suns zem ķepiņas paglabājis sēklu un tā nu cilvēki tikuši atkal pie maizes.

1.11.16. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

A.Oša no D.Joāses Lubānā. A.Aizsila kr.

Sen, senos laikos, cilvēkiem bijis no labībām ļoti laba raža. Viss stiebrs bijis noaudzis no augšas līdz pat lejai ar graudiem. Cilvēki nesapratuši, kur ražu likt. Beidzot nolēmuši no labības taisīt tiltus. Dievs par to sadusmojies un gribējis vairs nemaz neaudzēt nemaz labību. Bet beidzot apdomājies un sācis nobraukt graudus no apakšas uz augšu. Bet Māra bijusi žēlīgāka un aizķērusi pašā galā ar roku. Tas palicis nenobraukts.

Tāpēc tagad vārpa ir tikai Māras saujas garumā.

1.11.15. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

A.Oša no D.Joāses Lubānā. A.Aizsila kr.

Reiz cilvēkiem bijis ļoti daudz maizes, tik daudz, ka pat nebijis kur likt. Gan ēduši lopi, gan cilvēki, bet maizes netrūcis nekad.

Reiz viena māte paņēmusi maizes gabaliņu un krietni piesmējusi. Dievs ļoti sadusmojies par to un negribējis nemaz cilvēkiem vairs maizes dot. Suns aizgājis pie Dieva un lūdzis, lai tak atstājot kaut šā tiesu. Dievs suni apžēlojis un atstājis viņa tiesu.

Tā vēl šodien tīrumā augot tikai suņa tiesa.

1.11.13. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

M.Bērziņa Vaidavā

Senos laikos esot bijušas ļoti garas vārpas. Viss salms līdz pat zemei bijis ar graudiem apaudzis. Maizes un visa bijis diezgan. Bet reiz viena veca sieviņa noslaucījusi ar maizes garozu bērnam pakaļu. Par to nu Dievs saskaities un atņēmis labībām visus graudus. Tīrumos visur bijuši tukši salmi. Tad suns aizgājis pie Dieva un lūdzis, lai tak vismaz viņa tiesu atstājot. Lai Dievs atstājot graudus pie vārpas tik daudz, lai sunim šķērsām pār muti tiekot. Dievs apžēlojies un devis arī atkal graudus. No tā laika tad arī ir tik īsas vārpas.