A.Lerchis-Puškaitis
Džūkstē
Vecos laikos lopi
mācējuši sarunāties. Kādam saimniekam bijis lemts šo valodu trīs reizes
noklausīties. Pirmo reizi tas noklausījies pavasarī, ko govs ar vepri
runājuši. No rīta, lopus laizot, vepris lepni izlēcis no aizgalda un uzsaucis: „Saimnieks,
ubags, atver vārtus!” Vakarā, lopus mājā dzenot, govs teikusi: „Iesim mājā,
stilbosim ātri! Rītu būs jaukāka dieniņa, lielāka zālīte!”
Otrreiz saimnieks
noklausījies rudenī, ko atkal tie paši runājuši. Vepris vilcis gari, bēdīgi: „Es
nīkšu! Es nīkšu!”, bet govs tik ēdusi, sacīdama: „Ēdīsim, ēdīsim, kas zina,
kāda dieniņa rītu būs? Vai tiksim vairs laukā?”
Trešo reizi saimnieks
noklausījies zirgu sarunā. Tas bijis ziemu. Viņš klusu ielīdis zirgu stallī un
klausījies. Viens zirgs teicis: „Te viens slepeni klausās!” Otrs zirgs
atbildējis: „Lai papriecājas, lai, beidzamo reizi, parīt tikpat vilksim viņu uz
kapsētu!”
Un tā arī bijis: no rīta
saimnieks nomiris un trešajā dienā zirgi vilkuši viņu uz kapiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru