1.2.15. Cilvēka radīšana

K.Bukums Valmieras pag. Teikas par Dievu.

Vienā lauku krogū bija apmetušies uz dzīvi velni. Pie viņiem ciemā gājušas arī meitas, un tā visi dzīvojuši, spēlējuši un dancojuši. Gar krogu gadījies braukt Dievam ar Pēteri. Tā kā bija jau vēla nakts, Dievs gribēja krogū pārgulēt. Viņš teicis uz Pēteri, ka tādā troksnī guļa nav, lai iet un viņus apmierina. Pēteris arī iegājis, bet velni nav viņu klausījuši. Pēteris paņēma zobenu, nocirta visiem velniem un meitām galvas, un krogus bija kluss. Pēteris izgāja, un Dievs jautā: „Vai apmierināji?” – „Jā, kungs, apmierināju.” – „Bet, kā?” jautā Dievs. „Nocirtu galvas.” – „Tas ir liels grēks, ej un dari tos dzīvus!: teica Dievs. Pēteris gan negribēja iet un tomēr gāja un darīja: ņēma tik galvas, kādas tik gadījās, un pielika, kuram gadījās. Tādēļ arī daudzas sievietes bija ar velna galvām un daži velni ar sievietes galvām.

Tās nekrietnas sievas, kas gadās vīriem, esot tās ar velna galvu, un ir arī godīgi velni.

1.2.14. Cilvēka radīšana

Jānis Kungs Liel-Ezeres Pusaros

Reiz viena pikta sieva saķildojusies ar velnu un ieklupusi tam matos. Velnam nejauki sāpējis, saucis palīgus. Te piepeši gadījies eņģelis ar zobenu un gribējis izšķirt; bet abi plūcēji iepīkuši - ne domāt. Beidzot eņģelis nocirtis abiem galvas un tad izšķīris gan. Tomēr nedzīvus atstāt īsti neticies, bet atdzīvināt nedrīkstējis, ja labi zināja: plūksies atkal – ko nu? Sadomājis tā: pielicis velna rumpim sievas galvu un sievas rumpim velna galvu; tagad abi pacēlušies un neplūkušies vairs. Bet no tā laika velniem tikai sievas stiprums un sievām atkal velna piktums

1.2.13. Cilvēka radīšana

Burkinu Augusts Valmieras apg. Balss. 1889.g.

Visu cilvēku tēvs, Ādams, ļoti mīlējis savu sievu Ievu, un nekad nešķīries no tās. Tomēr reiz viņu Dievs kaut kur aizsūtījis un tā sieva palikusi viena. No gara laika viņa pagūlusies. Te uz Ievas lūpām nolaidusies bite. Par laimi, vai nelaimi – Ādams arī bijis tūliņ klāt. Redzēdams kustonīti staigādams pa Ievas lūpām, tas vareni noskaities, gribējis biti nosist. Bet bites dzīvi jau pazīdams, tas ātri apķēries: „Diezin, vai šī nesūc še medu? Pag, pag, es arī pamēģināšu.” Viņš nodzinis biti un nobučojis Ievu. Un patiešām: - laikam bite bijusi atstājusi kādu drusciņu medus uz Ievas lūpām – bučiņa bijusi tik salda, ka priekā lēcis un dejis. No tā laika viņš nemitējies arvienu pa lāgiem pabučot Ievu un tā bučošanās ieklīdusi pasaulē.

1.2.12. Cilvēka radīšana

E.Krastiņš Varenbrokā, Folkloras krātuvē.

Kad Dievs Ādamu un Ievu bija iztaisījis, te uz reizi Ieva Ādamu nesākusi klausīt, Ādams Žēlojies Dievam, ka Ieva vairāk viņam neklausa. Dievs uz Ādamu saka: „Ej, tur ir viens avots, nomazgā galvu un ģīmi un kur vien tu vēlies, un tad Ieva no tevis bīsies.” Ādams aiziet, nomazgājies kā jau zinādams. Atnāk ar lielu bārdu pie Ievas. „Ar to mani neaizbaidīsi, es ar varu tāda palikt.” Viņa mudīgi aizskrien līdz tam pašam avotam. Kā pamērcē avotā roku un liks pie ģīmja, te – kur bijusi, nebijusi – bite klāt un dzeļ šekumā. Un ka viņa sper sauju šekumā, tur ir palika spalvas.

1.2.11. Cilvēka radīšana

K.Strautiņš no 60.g.v. M.Ģērmanes Madonas apr. Medzūlas pag. Teikas par Dievu

Reiz vienā mājā dzīvojis slinks, slinks puisis unčakla meita. Puisis gulējis uz krāsns, bet meita vērpusi. Ienācis vecs vecītis, tas bijis pats Dieviņš, un prasījis ceļu. Puisis no krāsnsaugšas izstiepis lielu, garu kāju un ar to parādījis Dieviņam ceļu, teikdams: vei, vei uz to pusi, lai šis ejot. Meita nokaunējusies, ka puisis ar kāju ceļu rādījis, paņēmusi Dieviņu aiz rokas, izvedusi ārā  un tad ar roku parādījusi, uz kuru pusi jāejot, Tad Dieviņš meitai teicis, ka šai tas slinkais puisis jāprecējot, citādi viņam nebūšot apgādnieka, un tas varot vēl nomirt badā.

No tā laika esot tā, ka slinkie puiši precējoties ar čaklām meitām un čaklie puiši ar slinkām meitām.

Piezīme. Skolnieks J.Dūdiņš ir uzrakstījis tādu pašu teiku arī Secē.

1.2.10. Cilvēka radīšana

M.Garkolne no 76 g.v. Īvas Staleidzānes Atašienē

Senajos laikos Dievs ar svēto Mikaelu staigāja pa pasauli. Dievs gribēja, lai sieva būtu vecākā saimē, bet svētais Mikaels gribēja, ka vīram būtu virsroka. Tā šie runādami un spriezdami iegāja kādā istabiņā un paprasīja naktsmājas. Istabiņā sēdēja vecītis un teica: „Es ielaidīšu, bet kad atnāks mana sieva tad var man un visiem tikt!” „Mums vakariņu nevajag, tikai parādi vietu, kur pārgulēt,” saka Dievs ar Mikaelu. Vecītis parādīja vietu, kur gulēt, un Dievs ar Mikaelu atgūlās. Pēc neilga laika atnāca veča sieva. Vecītis izstāstīja, ka ielaidis divus ceļa gājējus uz nakts mājām un jau ierādījis vietu un šie atgūlās. „Kā tu drīkstēji bez manas ziņas laist?” Vecene sāka sist veci un tad aizgāja sist Dievu ar Mikaelu. Dievs gulēja gultas malā un vecene šo pirmo sāka kulstīt, kādēļ bez šīs ziņas iegāja uz naktsmājām. Tad vecene aizskrēja vēl sist savu veci. Mikaels, žēlodams Dievu tagad atgūlās gultas malā un Dievu palaida pie sienas, lai vecene vēl nesāktu sist Dievu. Ne pēc gara laiciņa atskrēja vecene un teica: „Vajag sadot gultas gulētājam pie sienas, tam kas gulēja pie gultas malas jau tika.” Nu sāka atkal sist Dievu. Tad vecene aizskrēja un atgūlās, No rīta Dievs ar Mikaelu piecēlās un sāka iet tālāk. Tagad Mikaels prasa nu Dievam: „Kuram dosim virsroku: sievai vai vīram?” „Lai vīrs ir par sievas galvu!” atbildēja Dievs un aizgāja tālāk.

1.2.9. Cilvēka radīšana

K.Strautiņš no 60 g.v. M.Ģērmanes Madonas apr. Mēdzulas pag. Teikas par Dievu

Agrākos laikos bijis gluži otrādi: tagad puiši ņemot sievas, bet tad meitas ņēmušas vīrus. Reiz iznācis tā, ka šī ieraša bijusi jāpārmaina. Meitas nevarējušas vien izvēlēties. Dieva zirdziņu nodzinušas putās, caurām naktīm jādamas vīra raudzīties. Dieviņš par to noskaities, ka meitas bijušas tik iedomīgas, neviena puiša bez vainas nevarējušas izvēlēties un vēl zirdziņu nodzinušas. Tad Dieviņš iekārtojis tā, ka puiši meklējuši sev sievu, bet meitām bijis jāiet pie tāda, kāds gadījies. Tad Dieviņš meitām atriebies par sava zirdziņa dīdīšanu.