Burkinu Augusts Valmieras apg. Balss. 1889.g.
Visu cilvēku tēvs, Ādams, ļoti mīlējis savu sievu Ievu, un
nekad nešķīries no tās. Tomēr reiz viņu Dievs kaut kur aizsūtījis un tā sieva
palikusi viena. No gara laika viņa pagūlusies. Te uz Ievas lūpām nolaidusies
bite. Par laimi, vai nelaimi – Ādams arī bijis tūliņ klāt. Redzēdams kustonīti
staigādams pa Ievas lūpām, tas vareni noskaities, gribējis biti nosist.
Bet bites dzīvi jau pazīdams, tas ātri apķēries: „Diezin, vai šī nesūc še medu?
Pag, pag, es arī pamēģināšu.” Viņš nodzinis biti un nobučojis Ievu. Un
patiešām: - laikam bite bijusi atstājusi kādu drusciņu medus uz Ievas lūpām –
bučiņa bijusi tik salda, ka priekā lēcis un dejis. No tā laika viņš nemitējies
arvienu pa lāgiem pabučot Ievu un tā bučošanās ieklīdusi pasaulē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru