B.Salms no sava tēva
Lubānā. A. Aizsila kr.
Senos laikos Dievs
staigājis pa zemes virsu kā sirms vecītis. Tā staigājot viņš reiz aizmaldījies
un nezinājis, kur iet. Iegājis kādās mājās un prasījis vienai sievai, kas
pašlaik kaut ko sirsnīgi strādājusi, lai parādot ceļu. Sieva atbildējusi: „Nav
man laika katram vazaņķim ceļu rādīt. Ej uz tīrumu, arājs tev parādīs ceļu.” „Labi,”
noteicis vecītis, „ja tu esi tik nevaļīga, tad būsi visu savu mūžu nevaļīga.”
To pateicis, vecītis aizgāja pie arāja uz tīrumu. Arājs atstāja darbu,
uzaicināja vecīti aizpīpēt un apsēsties. Kādu laiku atpūties,, prasījis arājam,
lai parāda ceļu. Arājs parādījis ceļu un vecītis aizgājis. No tā laika arājam
ir laiks parunāt un aizpīpēt, bet sievietei jāskrien steigā un nevaļā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru