Translate

pirmdiena, 2013. gada 21. janvāris

1.14.1. Ūdens plūdi


Tarzieru Kārlis Druvienā

Vecos laikos ļaudis bijuši lieli un stipri, tāpēc Dievu nemaz nebijušies, un tad Dievs par to uzsūtījis lielos palus. Ūdens kāpis tik augstu, ka viņi gandrīz sniegušies pie debesīm. Kad pali nākuši, tad Dieviņš vēl sēdējis debesīs pie loga un ēdis olas. Viens cilvēku pāris vien vēl atlicis labs un to negribējās līdzi noslīcināt, tāpēc tiem piemetis vienu olas čaulu un šie tur iekāpuši un, un saņēmuši visādus putnus, zvērus, braukuši bez bēdas pa ūdeni. Bet viens kalējs no milzu vīriem pieķēries pie čaulmalas malas un tā izglābies līdzi. Kad pali nostājušies, tad tas paņēmis savu lielo āmuru un nokalis dzelzs vāli. Kad uzkāpis lielā kalnā, tad varējis jau aizsniegt pašas debesis. Pa priekšu apgūlies atpūsties. Kāds mednieks dzinis zaķi un ar visiem suņiem iedevies – zaķam pakaļ milža kalēja ausī. Visu dienu dzinis un zaķa nepanācis, griezies atpakaļ. Milžu kalējs domājis, ka utis pa ausi tekājot, uztrūcies un sācis galvu ies sukāt, utis arī birušas kā spaļi. Bet kas tās par utīm? Tīri lāči un vilki. Izsukājies, gribējis atkal apgulties, bet iegribējies ēst. Ņēmis vienu ganību meža vēršu uz reizes. Mednieki par to saskaitušies, aizdedzinājuši šam svārkus. Šis iekāpis jūrā un uguni apdzēsis. Bet tad saskaities. Uzskrējis vienā kalnā, izsitis debesim logu un gribējis kāpt iekšā, bet Pērkons pateicis: Tā nu gan lai nedarot! Šis vilcis Pērkonam ar savu dzelzs vāli tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien un sācis kāpt. Pērkons paņēmis bijstaragu un spēris šam tā pa galvu, ka augšpēdus iekritis ellē.

Piezīme. Tarzieris gan nav uzticams tradīciju vācējs un arī šī teika ir bez šaubām tīši izpušķota. Negribas tomēr apgalvot, ka teika būtu viltota.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana