K.Blau’s Ērgļos
Vecos laikos bijis aplam
daudz maizes. Labība tad augusi bez salmiem: viss labības stiebrs pastāvējis no
vārpas vien tai garumā, kā šodien rudzi jeb mieži mēdz būt. Bet reizi viena
sieviete, kam bijis maizes papilnam, ar maizes riecienu atslaucījusi bērnu. Par
to Dievs sadusmojies un neaudzinājis vairs neviena grauda. Tad suns gājis pie
Dieva maizes lūgt, lai badā nenomirtu. Suns tik dikti Dievu lūdzies, ka visa
paure pārsprāgusi. Dievam suņa palicis žēl. Viņš licis vārpām tik garām augt,
cik sunim mute gara. Tādas vārpas vēl šodien aug – tā ir tā daļa, kas vienīgi
sunim pieder.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru