1.1.1. Dievs rada pasauli

M.Šimiņš Bruknā. Etn.1, 1891.

Pirmajos laikos, kad Dievs jau bija radījis debesis, zemi un visus citus radījumus, tas allaž staigāja pa zemes virsu, sarunādamies ar saviem radījumiem. Tā reiz, zemi pārstaigādamas, tas ievēroja, ka zeme par lielu un visu nevarot viņa radījumi pārdzīvot. Tas pārdomāja, ka zemi varētu pamazināt, jo jūrā gremdēt vairs negribēja, tādēļ, ka jūra jau tā bija diezgan liela. Tā domādams un lēni iedams, tas satika ezi, kam toreiz bija viscaur vēl tāda mīksta, pelēka spalva, kā tagad zem vēdera. Dievs izstāstīja savas domas ezim, tam padoma prasīdams. Ezis teica: „Zemi vajaga saraut kroķēs – t.i. kalnos!” tad tā tikšot mazāka. Šitais eža gudrais padoms Dievam labi patika un tas arī tā darīja: zemi sarāva korķēs un tā cēlās kalni. Bet ezim par padomu Dievs solīja dot to, ko tikai vien viņš paģērēšot. Ezis, grezns būdams, lūdza, lai Dievs dodot pelēko svārku vietā zelta svārkus. Dievs ezi paklausīja un dāvāja tam zelta svārkus, teikdams, ka arī no skaistuma daudz nelaimes ceļoties. Ezis bija iesākumā par saviem zelta svārkiem itin priecīgs, bet drīz viņa prieki pārvērtās bēdās: jo nu visi cilvēki sāka gūstīt ezi, zelta svārku dēļ, kur un kā tikai vien varēdami – vienmēr tas bija dzīvības briesmās. Nabadziņam, ezim, vajadzēja slapstīties slepenākajās vietās un arī tur tas nebija drošs. Šādu dzīvi apnicis, tas gāja pie Dieva lūgt, lai dodot atpakaļ vecos svārkus, vai arī tādus, ka to neviens nevarētu aiztikt. Dievs viņa lūgumu paklausīja un teica: „Es tev došu tādus svārkus, ka tevi neviens neaizskars!” un dāvāja tam tagadējās adatas.

Līdzīga teika ir vēl sastopama pie igauņiem, somiem, rumāņiem un bulgāriem.