Jānis Krūmiņš,
Auļukalnā.
Dieviņš
senāk staigājis pa zemes virsu vecīša izskatā. Reiz ļauna mātīte satikusi
Dieviņu pie kūts, kad patlaban nesusi slauktuvē pienu uz istabu. Bet tiklīdz
Dieviņu ieraudzījusi, tūliņ pārsegusi slauktuvi ar lindrakiem, jo nepazīdama
noturējusi to par burvi jeb skauģi. Tad Dieviņš vaicājis, ko viņa tur nesot. Šī
atteikusi : „Ūdeni!” Dieviņš par tik rupjiem meliem aplam apskaities un jau
gribējis likt pienam aizvienu par ūdeni palikt, bet tad iežēlojies: ko tad mazi bērni dzeršot, un nedarījis vis
tā. Tomēr bez soda palaist nevarējis, tādēļ nolēmis: no šā brīža, pienu sildot,
lai suliņu vairāk, nekā biezā piena. Priekš tam esot bijis otrādi: biezā piena
bijis divreiz tik daudz, nekā suliņu; bet tā sieva vien to samaitājusi uz laiku
laikiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru