1.13.7. Ēdieni

K.Jansons Plāņos.

Sieviete reiz nesusi apsegtu piena trauku. Dievs, kas tai gājis garām, prasījis, ko viņa tur nesot. Sieva melojusi sacīdama, ka viņa nesot ūdeni. „Nu, lai tev tur arī paliek ūdens!” teicis Dievs. No tā laika pienam esot suliņas.

1.13.6. Ēdieni

R.Bukums Valmieras Ternejas pag. Teikas par Dievu

Vecos laikos Dieviņš staigājis apkārt kā vecītis. Reiz sieva nākusi no kūts ar apsegtu piena trauku un tai pretī nācis vecītis un prasījis, ko viņa nes. Sieva teikusi: „Ko tad nu nesu? Sūkalas nesu.” – "Kad jau sūkalas, tad sūkalas. Nes ar tad, nes!”

No tā laika vairs neesot tik bieza, ar kociņu piens.

Piezīme. Tādas pašas teikas vēl piesūtījušas Folkloras krātuvei V.Millere no Bauņu pag. un A.Belova no Valmieras apkārtnes.

1.13.5. Ēdieni

Jānis Krūmiņš, Auļukalnā.

Dieviņš senāk staigājis pa zemes virsu vecīša izskatā. Reiz ļauna mātīte satikusi Dieviņu pie kūts, kad patlaban nesusi slauktuvē pienu uz istabu. Bet tiklīdz Dieviņu ieraudzījusi, tūliņ pārsegusi slauktuvi ar lindrakiem, jo nepazīdama noturējusi to par burvi jeb skauģi. Tad Dieviņš vaicājis, ko viņa tur nesot. Šī atteikusi : „Ūdeni!” Dieviņš par tik rupjiem meliem aplam apskaities un jau gribējis likt pienam aizvienu par ūdeni palikt, bet tad iežēlojies:  ko tad mazi bērni dzeršot, un nedarījis vis tā. Tomēr bez soda palaist nevarējis, tādēļ nolēmis: no šā brīža, pienu sildot, lai suliņu vairāk, nekā biezā piena. Priekš tam esot bijis otrādi: biezā piena bijis divreiz tik daudz, nekā suliņu; bet tā sieva vien to samaitājusi uz laiku laikiem.