1.14.1. Ūdens plūdi

Tarzieru Kārlis Druvienā

Vecos laikos ļaudis bijuši lieli un stipri, tāpēc Dievu nemaz nebijušies, un tad Dievs par to uzsūtījis lielos palus. Ūdens kāpis tik augstu, ka viņi gandrīz sniegušies pie debesīm. Kad pali nākuši, tad Dieviņš vēl sēdējis debesīs pie loga un ēdis olas. Viens cilvēku pāris vien vēl atlicis labs un to negribējās līdzi noslīcināt, tāpēc tiem piemetis vienu olas čaulu un šie tur iekāpuši un, un saņēmuši visādus putnus, zvērus, braukuši bez bēdas pa ūdeni. Bet viens kalējs no milzu vīriem pieķēries pie čaulmalas malas un tā izglābies līdzi. Kad pali nostājušies, tad tas paņēmis savu lielo āmuru un nokalis dzelzs vāli. Kad uzkāpis lielā kalnā, tad varējis jau aizsniegt pašas debesis. Pa priekšu apgūlies atpūsties. Kāds mednieks dzinis zaķi un ar visiem suņiem iedevies – zaķam pakaļ milža kalēja ausī. Visu dienu dzinis un zaķa nepanācis, griezies atpakaļ. Milžu kalējs domājis, ka utis pa ausi tekājot, uztrūcies un sācis galvu ies sukāt, utis arī birušas kā spaļi. Bet kas tās par utīm? Tīri lāči un vilki. Izsukājies, gribējis atkal apgulties, bet iegribējies ēst. Ņēmis vienu ganību meža vēršu uz reizes. Mednieki par to saskaitušies, aizdedzinājuši šam svārkus. Šis iekāpis jūrā un uguni apdzēsis. Bet tad saskaities. Uzskrējis vienā kalnā, izsitis debesim logu un gribējis kāpt iekšā, bet Pērkons pateicis: Tā nu gan lai nedarot! Šis vilcis Pērkonam ar savu dzelzs vāli tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien un sācis kāpt. Pērkons paņēmis bijstaragu un spēris šam tā pa galvu, ka augšpēdus iekritis ellē.

Piezīme. Tarzieris gan nav uzticams tradīciju vācējs un arī šī teika ir bez šaubām tīši izpušķota. Negribas tomēr apgalvot, ka teika būtu viltota.

1.13.6. Ēdieni

R.Bukums Valmieras Ternejas pag. Teikas par Dievu

Vecos laikos Dieviņš staigājis apkārt kā vecītis. Reiz sieva nākusi no kūts ar apsegtu piena trauku un tai pretī nācis vecītis un prasījis, ko viņa nes. Sieva teikusi: „Ko tad nu nesu? Sūkalas nesu.” – "Kad jau sūkalas, tad sūkalas. Nes ar tad, nes!”

No tā laika vairs neesot tik bieza, ar kociņu piens.

Piezīme. Tādas pašas teikas vēl piesūtījušas Folkloras krātuvei V.Millere no Bauņu pag. un A.Belova no Valmieras apkārtnes.

1.13.5. Ēdieni

Jānis Krūmiņš, Auļukalnā.

Dieviņš senāk staigājis pa zemes virsu vecīša izskatā. Reiz ļauna mātīte satikusi Dieviņu pie kūts, kad patlaban nesusi slauktuvē pienu uz istabu. Bet tiklīdz Dieviņu ieraudzījusi, tūliņ pārsegusi slauktuvi ar lindrakiem, jo nepazīdama noturējusi to par burvi jeb skauģi. Tad Dieviņš vaicājis, ko viņa tur nesot. Šī atteikusi : „Ūdeni!” Dieviņš par tik rupjiem meliem aplam apskaities un jau gribējis likt pienam aizvienu par ūdeni palikt, bet tad iežēlojies:  ko tad mazi bērni dzeršot, un nedarījis vis tā. Tomēr bez soda palaist nevarējis, tādēļ nolēmis: no šā brīža, pienu sildot, lai suliņu vairāk, nekā biezā piena. Priekš tam esot bijis otrādi: biezā piena bijis divreiz tik daudz, nekā suliņu; bet tā sieva vien to samaitājusi uz laiku laikiem.

1.13.2. Ēdieni

Krūmiņu Jānis no Annas Eliās Auļukalnā

Vecos laikos ēdiens nevis novārījies kā tagad, bet pievārījies klāt. Reiz kāda ļauna, skopa sieva gribējusi pagatavot sev (sevišķi) kādu labāku kumosu. Viņa salikusi katliņā visu labu labo, bet zināms, ne daudz, kā jau sevim vien. Bet tā ka nu noticies, ka bijis pievārījies daudz – pilns katliņš – un pati arī nevarējusi visa patērēt, tad tā pilna dusmu nošņākusi: „Kas tad nu atkal, velns piespēris pilnu podiņu? Es taču gribēju sev maz, bet labu izvārīt!” Kauču gan ēdiens bijis pievārījies vairāk, tomēr tas nebijis palicis nemaz sliktāks, bijis tanī pašā labumā, kā jau sākumā; ļaunā sieva savā muļķa prātā to neatzinusi. Dieviņš, to izdzirdis, par sievu noskaities un licis no tā laika ēdienam katliņā nevis pievārīties, bet novārīties.