M.Bērziņa Vaidavā
Senos laikos esot bijušas
ļoti garas vārpas. Viss salms līdz pat zemei bijis ar graudiem apaudzis. Maizes
un visa bijis diezgan. Bet reiz viena veca sieviņa noslaucījusi ar maizes
garozu bērnam pakaļu. Par to nu Dievs saskaities un atņēmis labībām visus
graudus. Tīrumos visur bijuši tukši salmi. Tad suns aizgājis pie Dieva un
lūdzis, lai tak vismaz viņa tiesu atstājot. Lai Dievs atstājot graudus pie vārpas
tik daudz, lai sunim šķērsām pār muti tiekot. Dievs apžēlojies un devis arī
atkal graudus. No tā laika tad arī ir tik īsas vārpas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru