1.13.1. Ēdieni

A.Lerchis-Puškaitis Džukstē-Pienavā

Vecos laikos Dievs esot staigājis pa zemes virsu, pie kam pārvērties drīz par ceļa vīru, drīz par ubagu. Tā reiz viens nabags, kas bijis Dievs, iegājis kādā mājā, sveicinājis ļoti laipni mājiniekus un lūdzies kaut kur apsēsties. Viena sieva nosēdinājusi nabagu sev blakām un sākusi, savu mazo dēliņu auklēdama, ar nabagu jautri tērzēt. Nabagam tāda laipnība patikusi un tādēļ projām iedams sacījis: „Tagad nu man jāiet: bet par tavu laipnību gribu tevi no grūtas bērnu auklēšanas atsvabināt: liec maziņo zemē – viņš staigās!”

Sieva to dzirdēdama, smējusies pilnā kaklā: „Nē, vecīt! Tu runā skaidri, kā jau tāds vīrišķis, kas par bērniem nekā neprot. Tik mazu bērniņu zemē likt, lai kristu un sasistos, to jau neļaušu ierunāties.”

Kad nabags pa trim lāgām izrunājies un tomēr sievu pie tam nepiedabūjis, tad aiziedams teicis: „Ja neklausi, tad čunkā līdz gadam, kamēr pats no sevis staigās!” Tādēļ vēl šo baltdien bērni pirmajā gadā nestaigājot.

No tās mājas Dievs nogājis uz citu un nosēdies pie ugunskura. Saimniece patlaban uzlikusi pusdienas katlu un tecējusi uz klēti pēc aizdara. Dievs tamēr piepildījis katlu līdz malām ar visgaršīgāko barību. Bet saimniece to nenojēgusi un tādēļ pukojusies: „Kad tevi jupis! Katls piegāzts līdz malām! Kur nu tik daudz putras lai lieku? Tīri posts! Tu nedrīksti ne pēdas aizkustēt, kad jau viss otrādi padarīts.”

To dzirdēdams, ubags atteicis: „Es, es pielēju katlu pilnu, bet ja negribi, tad lai paliek tik, cik bijis!” Katls tūdaļ noplacis līdz pusei. Tādēļ ir vēl šodien , saimniecēm vāroties, katli iet pāri; bet kad barība gatava, tad vairāk nav, kā pusē.

Tagad Dievs, ubags, gājis gar trešo māju un ieraudzījis uz lauka sieviņu vārpas lasām.

„Nu, labdien! Tev gan sieviņ, kā redzu, ļoti grūti klājas.”

„Paldies, paldies! Vecīt, grūti jau pārlieku, ja maizīte pirkstiem lasāma/”

„Nu, vai dzirdi!” Dievs iesaucies. „Ej uz māju, klētī būs visi apcirkņi pilni graudu.”

„Paldies, paldies! Bet vai samalts arī būs?” sieva cinkojusies.

„Ja tev vēl ar graudiem nepietiek, tad vārpačo tikai tālāk, nepiepildāmiem nedomu nekā!” Dievs atteicis un aizgājis uz ceturto māju naktsmājas lūgties, bet saimnieks nedevis. To dzirdēdams, ubags iesaucies: „Ptrr!” caur ko saimnieks acumirklī pārvērties par zirgu. Ubags mājas ļaudīm stingri noteicis, lai zirgam nekā cita nedodot, kā gārkūļu salmus ēst, un tad aizgājis uz kaimiņiem pārgulēt. No rīta ubags gājis uz zirga māju atpakaļ, pārvērtis zirgu par cilvēku un tad pazudis.

Nu tad saimnieks nomanījis, ka ubags bijis Dievs un no tā laika neatraidījis neviena ubaga.

1.11.14. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

G.Pols no 83.g.v. Mades Pušķes Beļavas pag.

Senāk vārpas augušas salmu stiebru garumā, bet reiz viena nolaidīga slinka māte nav ņēmusi sūnas kušķīti, bet maizes mīkstumu un slaucījusi ar to bērnam pakaļu. Dievs par to apskaities un noteicis, ka vārpas vairs neaudzēšot. Bet nu ir nākuši pie Dieva suņi un kaķi, tie lūguši, lai jel audzinot vārpas ķetnas garumā. Dievs tos paklausījis un no tā laika vārpas augot ķetnas garumā.

1.11.13. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

M.Bērziņa Vaidavā

Senos laikos esot bijušas ļoti garas vārpas. Viss salms līdz pat zemei bijis ar graudiem apaudzis. Maizes un visa bijis diezgan. Bet reiz viena veca sieviņa noslaucījusi ar maizes garozu bērnam pakaļu. Par to nu Dievs saskaities un atņēmis labībām visus graudus. Tīrumos visur bijuši tukši salmi. Tad suns aizgājis pie Dieva un lūdzis, lai tak vismaz viņa tiesu atstājot. Lai Dievs atstājot graudus pie vārpas tik daudz, lai sunim šķērsām pār muti tiekot. Dievs apžēlojies un devis arī atkal graudus. No tā laika tad arī ir tik īsas vārpas.

1.11.12. Kādēļ labībai tik īsas vārpas

J.A.Jansons no skolotājas Elzas Vēveres Ļaudonā

Senos laikos rudziem augušas ļoti lielas vārpas. Tāpēc bijusi liela maizes pārpilnība: maize mētājusies pa visiem kaktiem. Reizi viena atraitne ar maizes garozu atslaucījusi bērnam pakaļu. Dievs, to redzēdams, saskaities un gribējis cilvēkiem maizi pavisam atraut. Tad sunītis gājis pie Dieva lūgties: lai jel Dievs viņam neatrauj maizi un audzē kaut jel tik garas vārpiņas, kā viņa ķepiņa. Tad no tā laika Dievs tādas arī audzējis. Un tāpēc tā maize, ko tagad ļaudis ēd, ir suņa izlūgta, un cilvēks nedrīkst sunim maizi liegt.