1.13.1. Ēdieni

A.Lerchis-Puškaitis Džukstē-Pienavā

Vecos laikos Dievs esot staigājis pa zemes virsu, pie kam pārvērties drīz par ceļa vīru, drīz par ubagu. Tā reiz viens nabags, kas bijis Dievs, iegājis kādā mājā, sveicinājis ļoti laipni mājiniekus un lūdzies kaut kur apsēsties. Viena sieva nosēdinājusi nabagu sev blakām un sākusi, savu mazo dēliņu auklēdama, ar nabagu jautri tērzēt. Nabagam tāda laipnība patikusi un tādēļ projām iedams sacījis: „Tagad nu man jāiet: bet par tavu laipnību gribu tevi no grūtas bērnu auklēšanas atsvabināt: liec maziņo zemē – viņš staigās!”

Sieva to dzirdēdama, smējusies pilnā kaklā: „Nē, vecīt! Tu runā skaidri, kā jau tāds vīrišķis, kas par bērniem nekā neprot. Tik mazu bērniņu zemē likt, lai kristu un sasistos, to jau neļaušu ierunāties.”

Kad nabags pa trim lāgām izrunājies un tomēr sievu pie tam nepiedabūjis, tad aiziedams teicis: „Ja neklausi, tad čunkā līdz gadam, kamēr pats no sevis staigās!” Tādēļ vēl šo baltdien bērni pirmajā gadā nestaigājot.

No tās mājas Dievs nogājis uz citu un nosēdies pie ugunskura. Saimniece patlaban uzlikusi pusdienas katlu un tecējusi uz klēti pēc aizdara. Dievs tamēr piepildījis katlu līdz malām ar visgaršīgāko barību. Bet saimniece to nenojēgusi un tādēļ pukojusies: „Kad tevi jupis! Katls piegāzts līdz malām! Kur nu tik daudz putras lai lieku? Tīri posts! Tu nedrīksti ne pēdas aizkustēt, kad jau viss otrādi padarīts.”

To dzirdēdams, ubags atteicis: „Es, es pielēju katlu pilnu, bet ja negribi, tad lai paliek tik, cik bijis!” Katls tūdaļ noplacis līdz pusei. Tādēļ ir vēl šodien , saimniecēm vāroties, katli iet pāri; bet kad barība gatava, tad vairāk nav, kā pusē.

Tagad Dievs, ubags, gājis gar trešo māju un ieraudzījis uz lauka sieviņu vārpas lasām.

„Nu, labdien! Tev gan sieviņ, kā redzu, ļoti grūti klājas.”

„Paldies, paldies! Vecīt, grūti jau pārlieku, ja maizīte pirkstiem lasāma/”

„Nu, vai dzirdi!” Dievs iesaucies. „Ej uz māju, klētī būs visi apcirkņi pilni graudu.”

„Paldies, paldies! Bet vai samalts arī būs?” sieva cinkojusies.

„Ja tev vēl ar graudiem nepietiek, tad vārpačo tikai tālāk, nepiepildāmiem nedomu nekā!” Dievs atteicis un aizgājis uz ceturto māju naktsmājas lūgties, bet saimnieks nedevis. To dzirdēdams, ubags iesaucies: „Ptrr!” caur ko saimnieks acumirklī pārvērties par zirgu. Ubags mājas ļaudīm stingri noteicis, lai zirgam nekā cita nedodot, kā gārkūļu salmus ēst, un tad aizgājis uz kaimiņiem pārgulēt. No rīta ubags gājis uz zirga māju atpakaļ, pārvērtis zirgu par cilvēku un tad pazudis.

Nu tad saimnieks nomanījis, ka ubags bijis Dievs un no tā laika neatraidījis neviena ubaga.