J.A.Jansons no skolotājas
Elzas Vēveres Ļaudonā
Senos laikos rudziem
augušas ļoti lielas vārpas. Tāpēc bijusi liela maizes pārpilnība: maize
mētājusies pa visiem kaktiem. Reizi viena atraitne ar maizes garozu
atslaucījusi bērnam pakaļu. Dievs, to redzēdams, saskaities un gribējis
cilvēkiem maizi pavisam atraut. Tad sunītis gājis pie Dieva lūgties: lai jel
Dievs viņam neatrauj maizi un audzē kaut jel tik garas vārpiņas, kā viņa
ķepiņa. Tad no tā laika Dievs tādas arī audzējis. Un tāpēc tā maize, ko tagad
ļaudis ēd, ir suņa izlūgta, un cilvēks nedrīkst sunim maizi liegt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru