Tarzieru Kārlis Druvienā
Vecos laikos ļaudis
bijuši lieli un stipri, tāpēc Dievu nemaz nebijušies, un tad Dievs par to
uzsūtījis lielos palus. Ūdens kāpis tik augstu, ka viņi gandrīz sniegušies pie
debesīm. Kad pali nākuši, tad Dieviņš vēl sēdējis debesīs pie loga un ēdis
olas. Viens cilvēku pāris vien vēl atlicis labs un to negribējās līdzi
noslīcināt, tāpēc tiem piemetis vienu olas čaulu un šie tur iekāpuši un, un
saņēmuši visādus putnus, zvērus, braukuši bez bēdas pa ūdeni. Bet viens kalējs
no milzu vīriem pieķēries pie čaulmalas malas un tā izglābies līdzi. Kad pali
nostājušies, tad tas paņēmis savu lielo āmuru un nokalis dzelzs vāli. Kad
uzkāpis lielā kalnā, tad varējis jau aizsniegt pašas debesis. Pa priekšu
apgūlies atpūsties. Kāds mednieks dzinis zaķi un ar visiem suņiem iedevies –
zaķam pakaļ milža kalēja ausī. Visu dienu dzinis un zaķa nepanācis, griezies
atpakaļ. Milžu kalējs domājis, ka utis pa ausi tekājot, uztrūcies un sācis
galvu ies sukāt, utis arī birušas kā spaļi. Bet kas tās par utīm? Tīri lāči un
vilki. Izsukājies, gribējis atkal apgulties, bet iegribējies ēst. Ņēmis vienu
ganību meža vēršu uz reizes. Mednieki par to saskaitušies, aizdedzinājuši šam
svārkus. Šis iekāpis jūrā un uguni apdzēsis. Bet tad saskaities. Uzskrējis
vienā kalnā, izsitis debesim logu un gribējis kāpt iekšā, bet Pērkons pateicis:
Tā nu gan lai nedarot! Šis vilcis Pērkonam ar savu dzelzs vāli tā pa krūtīm, ka
tas aizelsies vien un sācis kāpt. Pērkons paņēmis bijstaragu un spēris šam tā
pa galvu, ka augšpēdus iekritis ellē.
Piezīme. Tarzieris gan
nav uzticams tradīciju vācējs un arī šī teika ir bez šaubām tīši izpušķota.
Negribas tomēr apgalvot, ka teika būtu viltota.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru