Krūmiņu
Jānis no Annas Eliās Auļukalnā
Vecos laikos
ēdiens nevis novārījies kā tagad, bet pievārījies klāt. Reiz kāda ļauna, skopa
sieva gribējusi pagatavot sev (sevišķi) kādu labāku kumosu. Viņa salikusi
katliņā visu labu labo, bet zināms, ne daudz, kā jau sevim vien. Bet tā ka nu
noticies, ka bijis pievārījies daudz – pilns katliņš – un pati arī nevarējusi
visa patērēt, tad tā pilna dusmu nošņākusi: „Kas tad nu atkal, velns piespēris
pilnu podiņu? Es taču gribēju sev maz, bet labu izvārīt!” Kauču gan ēdiens
bijis pievārījies vairāk, tomēr tas nebijis palicis nemaz sliktāks, bijis tanī
pašā labumā, kā jau sākumā; ļaunā sieva savā muļķa prātā to neatzinusi.
Dieviņš, to izdzirdis, par sievu noskaities un licis no tā laika ēdienam
katliņā nevis pievārīties, bet novārīties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru