P.Vītoliņš Lubelā
Dievs cilvēkam bija devis
visu sēklu rokā, arī miežus. Bet mieži toreiz bija pliki bez akotiem. Zemnieks
iesēja miežus. Uzauga par vari skaisti mieži, ka bez mīļuma nevarēja noskatīties.
Bet tikko mieži nāca zaļbriedā, zvirbuļi kā uztaisīti bariem virsū un gribēja
vai visus apēst. Nekā nevarēja tos atgainīt. Zemniekam neko darīt, kā iet pie
Dieva žēloties, sūdzēt zvirbuļus. Dievs sacīja”: „Labi! Es došu miežiem šķēpus,
ar kuriem tie varēs zvirbuļiem pretī turēties.” Zemnieks aizgāja pateikdamies.
Un redzi: mieži vairs nebija pliki kā iesākumā, bet gariem akotiem
apbruņojušies, tā kā zvirbuļi nekā nevarēja piekļūt pie grauda. Pienāca rudens,
sēra miežus rijā priecādamies. Tomēr prieki palika par bēdām: miežu akoti atkal
nobirza un bira zemniekam acīs. To moku nevarēdams izciest, viņš atkal gāja pie
Dieva: lai atņemot miezim šķēpus, jo maitājot šim acis ārā: labāki lai zvirbuļi
apēdot vai visus miežus, kad tikai šim gaisma paliekot dzīva. Bet Dievs
atsacīja: „Tā vis nebūs, kā tu domā! Es tev došu acīm sargus, kas viņas
aizsargās no iebirumiem.” Tūliņ zemniekam uzauga acu plakstiņiem spalvas,
skropstas. Dievs vēl noteica, lai nu vairs nenākot pie šā sūdzēties. No tā
laika esot visiem cilvēkiem uz acu plakstiņiem spalviņas, skropstas, un miežiem
akoti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru