H.Skujiņa no Martas
Kuplās Plāņu pag.
Vecu vecos laikos cilvēki
vēl nekā nestrādājuši un tāpat vien blandījušies bez darba apkārt. Šie nu
cauras dienas gozējušies un skatījušies, kā putni raujas, kā zvēri darās un kā
upes skrien. Bet nu reiz pie cilvēkiem atnācis viens jauns vīrs un sacījis, lai
tak šie skatoties no putniem un no zvēriem un sākot paši ar strādāt. Tas
jaunais cilvēks bijis Darbs. Nu Darbs mācījis cilvēkiem, lai sākot zemi
apstrādāt. Nu cilvēki arī paklausījuši Darbam, aizgājuši uz vienu ieleju un
sākuši ar nagiem plēst zemi un sējuši labību. Šie nu tikmēr plēsuši zemi, kamēr
nagi palikuši jēli un tad metuši mieru. Bet sacēlušies plūdi un visa labība
apslīkusi.
Nu Darbs stellējis
cilvēkus aiz meža, tur tie satikšot šā brāli Prātu un tas nu šos izmācīšot.
Labi. Cilvēki gājuši aiz meža un satikuši Prātu un Prāts nu šos izmācījis, kā
lai darot. Lai šie labību sējot augstākās vietās un lai zemākās atstājot
nesētas. Un tad Prāts vēl novēlējis cilvēkiem strādāt un aita došot villu, ko
drēbes taisīt.
Nu cilvēki darījuši tā,
kā Prāts šiem vēlējis. Sasējuši labību un labība labi paaugusi. Nu cilvēki
nopļāvuši labību un sākuši gudrot, kā dalīšot. Bet, kamēr šie tā gudrojuši,
tikmēr atnācis vecs vecis, vārdā Naids, un nu apņēmies labību izdalīt. Naids
sakrāvis labību divās kaudzēs un mazāko kaudzi atdevis jaunajiem un lielāko
vecajiem. Nu visi sākuši naidoties, ka lielo kaudzi atdod vecajiem, un šie tak
esot daudz mazāk strādājuši, kā jaunie. Cilvēki nu tikmēr strīdējušies, kamēr
sākuši plēsties un tikpat vēl nevarējuši labību visiem pa prātam izdalīt.
No tās pašas reizes ar Naids,
kā iekūlies cilvēku vidū, tā ar palicis vēl līdz šai pašai baltai dienai.
Piezīme. Tā ir jaunāku
laiku teika.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru