Melbāržu Mārtiņš,
Vidzemes Jūrmalā. Balss 1891. g.
Senos laimīgos laikos,
kad pats Dievs dzīvojis kopā ar
cilvēkiem, apskatīdams viņu dzīvi un darbus, tad cilvēki zinājuši, cik ilgi
viņiem nolemts dzīvot. Šajos laikos kāds pavecs vīriņš reiz taisījis no kārtim
sētu, sasiedams mietus ar salmu vītekļiem. Dievs, garām iedams, jautājis: „Kādēļ
tu sien sētu ar salmiem un ne ar kārklu vicām?” Vīrs atteicis: „Kam man tik
stipra jātaisa, tik daudz jāpūlējas? Manam mūžam pietiks.” Par to Dievs ļoti
saskaities un sacījis: „Tad tādi esat jūs, cilvēki! Jūs meklējat vienīgi savu
paša labumu, gluži aizmirsdami citus cilvēkus. Jūs darbojaties un pūlaties
tikai savam mūžam: saviem pēcnācējiem par labu negribat nekā darīt. No šīs
dienas vairs neviens cilvēks nezinās, cik ilgi viņam jādzīvo pasaulē – kādā dienā
un stundā viņam jāšķiras no šejienes.
Piezīme. Tāda pati teika
bija arī Raunā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru