Kalniņu Jēkabs Ozolniekos.
Viens puisis bijis tik nespēcīgs, ka nevarējis nopelnīt ne
maizes – kā mēdz teikt – ne vēdera daļas. Viņš lūdzis tādēļ Dievam, lai izņemot
viņam kuņģi, tad nevajadzēšot tik daudz tā labā pūlēties. Dievs paklausījis
puiša lūgumu, izņēma viņam kuņģi un izlika to uz kārklu krūma. Puisis nu palika
stiprs, kā zvērs: ko neviens nevarēja, to viņš izdarīja, un nopelnīja daudz
naudas. Bet pēc gada laika bijis atkal jāiet pēc kuņģa, jo Dievs to tikai uz
vienu gadu bija izņēmis. Kuņģis bija noēdis kārklu krūmam beidzamo lapiņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru