Janševskis Nīgrandā.
Vecos laikos, kad Dievs
vēl staigājis pa zemes virsu, katrs zinājis, kad tam būs jāmirst. Tā reiz viens
vecs vīriņš zinādams, ka tam jau rītu būs jāmirst, ņēmies visu postīt zemē:
ārdījis žogus, skaldījis sētas vārtus un istabas durvis kopā. Te pienācis pie
postītāja kāds vecs ubags un prasījis: kādēļ tas visu postot zemē? Vīriņš
atbildējis: „Man rītu jāmirst un kāpēc es iešu citiem atstāt savu māju?” Tad
vecais ubags sadusmojies un teicis: „Tāpēc pasaulē neiet nekas uz priekšu, ka
cilvēki zina, kad tiem jāmirst. No šā brīža neviens vairs to nezinās.” Un tā
arī noticis, jo vecais ubags bijis Dievs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru