Upciems Milda –
Skaidrīte, Annēniešos
Senākos laikos, cilvēkam
dzimstot, Dievs dzirdami nosacījis, kurā dienā tam jāmirst. Bet tas cilvēkam
nebijis par labu: viņi mūža galam tuvojoties, nemaz vairs nestrādājuši,
vazājušies no viena ciema uz otru un tikai gaidījuši nāves dienu. Reiz Dievs
gājis gar Vēdera māju un redz: saimnieks plēš jaunu ēku nost, baļķus skalda
malkā un nes namiņš dedzināt.
„Kamdēļ tā?” Dievs
vaicājis.
„Jā, kas man vairs ko
taupīt: rītu man jāmirst, aizparīt sievai jāmirst, ko es vairs mežā kulšos,
pasildīšu ar tiem pašiem kūts baļķiem lopiem siltu dzeramo.”
Dievs par to dikti
palicis pikts un uzkliedzis saimniekam: „Tu nebēdnieks! Tu nemirsi vis ar
sievu, kad būsi iedomājies – vēl ilgi padzīvosiet. Bet nu es redzu, kādi jūs
cilvēki esat, ja jums ko pasaka priekšlaikus. Tādēļ no šā brīža neviens vairs
nedabūs mirstamo dienu zināt.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru