Translate

piektdiena, 2012. gada 9. novembris

1.4.1. Kādēļ cilvēks nezin sava mūža galu


Upciems Milda – Skaidrīte, Annēniešos
Senākos laikos, cilvēkam dzimstot, Dievs dzirdami nosacījis, kurā dienā tam jāmirst. Bet tas cilvēkam nebijis par labu: viņi mūža galam tuvojoties, nemaz vairs nestrādājuši, vazājušies no viena ciema uz otru un tikai gaidījuši nāves dienu. Reiz Dievs gājis gar Vēdera māju un redz: saimnieks plēš jaunu ēku nost, baļķus skalda malkā un nes namiņš dedzināt.
„Kamdēļ tā?” Dievs vaicājis.
„Jā, kas man vairs ko taupīt: rītu man jāmirst, aizparīt sievai jāmirst, ko es vairs mežā kulšos, pasildīšu ar tiem pašiem kūts baļķiem lopiem siltu dzeramo.”
Dievs par to dikti palicis pikts un uzkliedzis saimniekam: „Tu nebēdnieks! Tu nemirsi vis ar sievu, kad būsi iedomājies – vēl ilgi padzīvosiet. Bet nu es redzu, kādi jūs cilvēki esat, ja jums ko pasaka priekšlaikus. Tādēļ no šā brīža neviens vairs nedabūs mirstamo dienu zināt.”

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru