V.Sargūna Daugavpils Izvalta pag. Teikas par Dievu.
Dzīvoja viens cilvēks. Viņš bija nabags, un tam nebija ko
ēst. Tā viņš nogāja meklēt pasaules galu. Gāja un redz: pie ceļa aug krūmi. Bet
cilvēkam tik ļoti iegribējies ēst. Tad cilvēks domāja: „Kam vēders ir
vajadzīgs? Tik lieks grūtums un ēst gribas.” Paņēma un iesvieda vēderu krūmos.
Tagad viņam ēst negribas un ļoti viegli iet. Iet, iet un nomaldījās, tā, ka
atnāca uz to vietu, kur vēderu pameta. Vēders apgrauzis krūmus, un vairāk nav
bijis ko ēst, tā, ka palicis pavisam
vājš. Cilvēkam, to ieraugot, palika žēl sava vēdera, paņēma un atkal ielika Tā
viņam uzreiz palika grūti un gribējās ēst. Bet nu satiek Dievu. Dievs prasa,
kam viņš atkal paņēmis vēderu. Tagad visu mūžu vajadzēs nēsāt un tik viņam vajadzēs
strādāt.
Tā nu cilvēks strādā tik vēderam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru