J.Kalniņš Druvienā.
Vecos laikos vienai
sievai piedzimis bērns un ap to pašu laiku arī govij radies teļš. Dievs
pavēlējis sievai, lai tā savu bērnu pārsviežot pār skursteni, bet govij teicis,
lai tā savu pārsviežot pār ragiem – tad viņu bērni tūliņ būšot tik stipri, ka
varēšot iet kājām. Govs savu bērnu esot pārsviedusi pār ragiem, bet sieva savu
bērnu žēlojusi, sākdama šaubīties, vai bērns vairs būšot dzīvs, kad tik augstu
pārsviedīšot, un nesviedusi arī. Teļš sācis tūliņ staigāt kājām, bet sievas
bērns ne. Tādēļ, no tā laika cilvēku bērni nevarot tūliņ pēc dzimšanas kājām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru