H.Skujiņa no 59.g.v.
Augusta Kārkliņa Mēru pag.
Dievs sācis lemt
cilvēkiem un kustoņiem mūža garumus. Pirmais nācis zirgs un Dievs šim sacīš: „Tev
būs trīsdesmit gadu!”
„Tas ir par dau,” sacīš
zirgs. „Man ir vienmēr grūti jāstrādā un tā es vairs nevarēšu savu kaulu
pavazāt.” Un tikmēr zirgs diņģējis, kamēr nodinģēš sev astoņpadsmit gadus.
Otrais nācis suns un šim
atkal Dievs sacīš: „Tev būs trīsdesmit gadu!”
„Tas ir par dau,” sacīš
suns. „Man naktīs jāsalst ārā un pa dienu man ar dau darba; tā es vairs
nevarēšu sev maizes nopelnīt,” un suns tikmēr diņģējies, kamēr nodiņģēš sev
mūža garumu uz divpadsmit gadiem.
Trešais nācis mērkaķis un
Dievs šim atkal sacīš: „Tev būs trīsdesmit gadu!”
„Tas ir par dau, sacīš
mērkaķis. „Man visu mūžu jāākstās,” un mērkaķis tikmēr diņģējies, kamēr
nodiņģēš sev mūža garumu uz desmit gadiem.
Ceturtais nācis cilvēks
un Dievs šim sacīš: „Tev būs trīsdesmit gadu!”
„Tas ir par maz,” sacīš
cilvēks. „Tā jau es tikko esu pie riktīga prāta nācis, tev jāliek vēl klāt!”
Dievs pielicies cilvēka
mūžam zirga astoņpadsmit gadus, bet cilvēks atkal diņģējies un sacīš: „Tas vē
ir par maz, jo man vē bērni nebūs lieli.”
Tā Dievs pielicies
cilvēkam vē divpadsmit suņa gadus un cilvēks vēl diņģējies un sacīš, ka tas vēl
esot par maz. Ta nu Dievs vēl pielicies cilvēkam desmit mērkaķa gadus un ar to
cilvēks bīš mierā. Nu tā ar cilvēkam palicis. Sava paša gados, cilvēkam ietot
labi, zirga gados esot grūtāki jāstrādā, suņa gados vairs neesot zobu un
jākremtot tāpat kā suņam, un mērkaķa gados esot jāākstoties.
Piezīme. Šī ir veca
rietumu Eiropas teika, kas izplatījusies ar Skolas maizi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru