Paegļu Mārtiņš Lielvārdē
Vienreiz saimniece
sametusi garu, garu audeklu un, nevarēdama aužamo pabeigt, - aizbēgusi labāk. Bēgusi, bēgusi –
ieraudzījusi meža malā putniņu lielu akmeni knābājam. Šī brīnījusies: „Kā tu,
putniņ, domā tik lielu akmeni saknābt?”
„Ta tad brīnums! Vienreiz
pa drusciņai, otrreiz pa drusciņai – ar laiku akmens būs lupatās!”
Nu saimniece pārdomājusi:
„Ja tik mazs putniņš akmeni saknābs, tad jau es ar laiku arī savu garo audeklu
noaudīšu!” un tūdaļ steigusies atpakaļ – audusi, audusi un noaudusi. Ja šī
saimniece nebūtu audusi, tad nevienai vairs nebūtu bijis jāauž; bet tagad jāauž
visām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru