Apsesdēls Cēsu apkārtnē.
Igauņi stāsta, ka latvieši mūžīgi smejoties. Bet kāpēc tad tā? Un, lūk,
kādēļ. Kad Dievs pie Bābeles sajaucis valodu, neviens nav varējis sarunāties.
Krievs saucis: „Kaļķus!” Igaunis nesis ūdeni. Un kamēr abi matos. Plēsušies,
plēsušies, līdz krievs atrāvis igauņa krekla kaklu vaļā. Igaunis savukārt
izrāvis krievam kreklu no biksēm. Bet zīs – kur tad nu bez žīda – turpat uzlasījis,
šiem abiem plēšoties, drēbēm noplēstās lupatas. Latvietis, turpretī, stāvējis
par tādu gabaliņu un smējies, Tā no tā laika arī igaunis ejot ar vaļā kreklu,
krievam krekls ir atkal pār biksēm, žīds lasot lupatas, bet latvietis tad nu
arī smejoties,
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru