J.Sīmenovs Dolē,
Brīvzemnieka kr.
Vecos laikos Dievs bija
atvēlējis sunim dzīvot kungu istabās un ar baltu maizi baroties. Tanī laikā
rudzi auguši bez salmiem – vārpas vien bijušas un vēl tikpat garas, kā tagad
kopā ar salma stiebru. Bet reizi gadījies, ka viena sieva ar maizes garozu
atslaucījusi maziņo. Dievs par to sadusmojies, aizgājis uz lauku, gribējis
visus rudzus izraustīt. Sieva, to pamanījusi, rīdījusi Dievu ar suni. Par to
Dievs nolicis sunim pārtikt no sēnalām un gulēt uz spaļu čupas; bet sievai
jābūt ar to mierā, ko vīrs no labprātības atmetīs; turpretim atlikušās vārpas
lai augot augstos stiebros tikai vīriešiem. Tāpēc vēl šodien dažas vārpas
īsākas, dažas garākas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru