Sensenajos laikos dzīvoja viens vecītis ar vecenīti.
Viņiem bija vairāk kā simts bērnu. Vecītis iesēja pupu, vecenīte – zirni. Pupa
un zirnis izauga līdz pašām debesīm. Vecītis ar vecenīti sarunāja kāpt debesīs:
vecītis pa pupu, vecenīte pa zirni. Vecītis visus bērnus sabāza ūzās, un viņi
kāpa. Pusceļā vecītim pārplīsa ūzas. Visi bērni viņam izbira no ūzām un nokrita
zemē: cits še, cits tur. Kur kurais nokrita, tur tas izauga liels un nodibināja
savu valsti, pats būdams par ķeizaru. Tā tie cilvēki izplatījās pa visu
pasauli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru